Sākumā bija prieks

Darbi tapuši Zentas Mauriņas Zviedrijas dzīves sā­­­kumposmā laikā, kad karš ir beidzies, dzīve ārēji vairs nav apdraudēta, bet jaunas saknes un dziļākus pieturas punktus autorei vēl nav izdevies atrast. Tie atgādina ­ikdienā piefiksētus impulsus, nejauši noklausītas sarunas. Brīdi, kad uz mazām papīra lapiņām ātri jāpieraksta fantāzijā ­radušās vīzijas, vai vientuļu dienu, kad vienīgais, ar ko ­aizpildīt prātu, ir atmiņas. Šie mirkļi ir kā nepieciešamība mēģināt radīt jaunu veselumu.

Cilvēciski sīkas, ikdienišķas rūpes, glancēts glamūrs zviedru direktora dzīvoklī vai auksta nakts tumšā vagonā, un Bēthovena dzīves ķibeles policijas iecirknī. Pāri visam gaidas, ilgas pēc kaut kā lielāka piedzimšanas. Kaut kas, kas ir satverams tikai sajūtās. Impulss, kas izdzīvojams ­tikai visdziļākajās, vispersoniskākajās sirds ilgās un nav ­nododams tālāk.