Tintis Tinte

Kad sāku dzīvot pilsētā, savos uzskatos biju tik lauciniecisks, ka nevarēju iedomāties mājkustoņus mītam dzīvoklī, taču manu atturību saļodzīja pēkšņums – man piedāvā atradeni. Kādu brīsniņu apcerēju – kā būtu, ja būtu. Un teicu jāvārdu. Uzrašanos un ierašanos nosvinējām kā pieklājas. Un sākām divatni. Ar vēl vārdā nenosauktu melnīti, kura pakakli rotāja balts taurentiņš. Ēriks Hānbergs “Skaties!” Ēriks teica un izņēma no bāriņa pagaru kokteiļsūcamo stiebriņu. Tintis šajā mirklī acīmredzami saspringst un palaiž gluži kā indiānis apslāpētu kaujas saucienu. Ēriks iesprauž kokteiļa stiebriņu gandrīz pie pašiem griestiem aiz sijas. Tintis kādu brīdi kā satrakojies rumaks mīcās, mīcās uz vietas, tad atrod paaugstinājumu krēsla veidolā un… uzlido līdz pašiem griestiem, nolec uz grīdas ar kokteiļstiebriņu zobos! Imants Skrastiņš Rakstnieku Ēriku Hānbergu un veterinārārstu Sīgrunu Bricu vieno ne vien rūpes par Tinta Tintes veselību un labsajūtu, bet arī daudzi sirsnīgi stāsti un piedzīvojumi par un ap dzīvniekiem un viņu saimniekiem. Veseli lasījuši!