Liecinieka spoguļportrets

1981. gadā, kad Valmieras kultūras namā uz skatuves atskanēja vārdi “Ir latviešu tauta akmens, māls un smilts…”, manī piedzima ticība par neatkarīgu zemi, kurā dzīvošu un turpināšos. Tas bija viņš ar greizo smaidu un vislatviskāko roka sajūtu balsī. Juris! Viņa balss tembrs paliek atmiņā un zemapziņā atdzīvojas brīžos, kad zūd pamats un pārliecība, ka tas, kādi esam un kādā zemē dzīvojam, ir vairogs, zem kura slēpties lietus, krusas un vētras laikā. Man “Līvi” nekad nav mainījuši sastāvu. Izspūruši, noliedzoši, lecīgi un bezbailīgi. Kā latviešu streļķi ar ģitārām rokās viņi kājās cēla manu paaudzi.
2022. gadā atmiņas ir pirmais, kas iešaujas prātā par Juri Pavītolu. Laikam ejot, esmu saticis cilvēku, kurš mani aicināja dziedāt savā jaunajā grupā, kurš savulaik uzvilcis zemessarga formas tērpu un slēpies mežā, kurš allaž cīnījies par latviešu valodas lietošanu pašu zemē, kurš kļuva par skolotāju un pasniedzēju Liepājas Universitātē un kurš sarunās ar mani vienmēr pamanās strīdēties par jebko. Arī tagad, kad aicinu izlasīt viņa jauno grāmatu, pirms rakstu par to, es palieku neziņā, par ko tā būs. Kaut patiesībā zinu gan… par mūsu mīļo Latviju, par patiesību, ko katrs redzam savām acīm, un “Līviem”, par kuriem tiks runāts arī pēc tam, kad mūsu pašu vairs nebūs…