Tas ir Alfrēda Jaunušana dzīvesstāsts, kas atklāj viņa radošā mūža gājumu (no bērnības sapņa īstenošanas līdz spožai atzinībai teātrī), ne uz brīdi neaizmirstot par cilvēku uz skatuves un cilvēku zālē un diendienā sev uzdodot jautājumu: “Vai tas, ko daru, un tas, kā dēļ visu mūžu dzīvoju, kādam ir vajadzīgs?”
Lielu daļu grāmatas veido paša Alfrēda Jaunušana monologs, kurā viņš atskatās uz savu veikumu teātrī, runā par smago galvenā režisora nastu divu gadu desmitu garumā, izvērtē savus režijas un pedagoģijas principus un min daudzus savus dzīves faktus, kas iepriekš nav darīti zināmi (pirmo reizi tik plaši tiek atklāta arī viņa bērnība, skolas gadi, Otrajā pasaules karā pārdzīvotais). Papildu tam autore apzinājusi LNA Latvijas Valsts arhīva materiālus (Nacionālā teātra mākslinieciskās padomes sēžu, kolektīva sapulču protokolus un citus dokumentus), publikācijas, recenzijas un izveidojusi plašu 20. gadsimta Latvijas teātra ainu, kurā klātesošs ir gan Zeltmatis, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Vera Baļuna, Pēteris Pētersons, Arnolds Liniņš, Ādolfs Šapiro, Žanis Katlaps, Kārlis Pamše, Anta Klints, Lilija Ērika un daudzi daudzi citi. Kā caurviju motīvs – Intas Kārkliņas komentāri, stāstījuma kontekstu paskaidrojot, un intervijas ar Jaunušana kolēģiem – aktieriem un režisoriem.
Grāmata izdota, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes atbalstam, kā arī ziedotājiem – Paulam Anteinam, Ralfa Kolīša labās gribas pārvaldītājam, un Harijam Jaunušanam.
Grāmata tapusi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo teātri.