1991. gada dramatiskajās janvāra barikāžu dienās, kad ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes ārkārtējām pilnvarām atrados ASV, Ulda Gravas māja Ņujorkā uz īsu brīdi kļuva arī par manām mājām un viņa kuplā, sirsnīgā ģimene gandrīz par manis paša ģimeni. Ne pirmo un ne pēdējo reizi latvju Trešās atmodas laikā un ne tik man vien. Esmu pārliecināts, ka bez trimdinieku neatlaidīgu uzturētās latviskās pašapziņas, bez viņu dzīves pieredzes demokrātiskā sabiedrībā, bez viņu nesavtīgā garīgā, intelektuālā, politiskā, tāpat kā materiālā atbalsta,
mums, okupētās Latvijas latviešiem, diezin vai sekmētos tik veiksmīgi atgūt valsti un tik strauji atgriezties “dzimtajā Eiropā” kā tas notika pagājušā gadsimta nogalē. Uldis Grava noteikti ir viens no redzamākajiem, darbīgākajiem, ietekmīgākajiem trimdas un nu jau arīdzan laimīgi apvienotās latvju ģimenes pārstāvjiem. No viņa dzīvesstāsta, manuprāt, vērts pārmantot apbrīnojamo optimismu, apskaužamo humora izjūtu un attapību, latvisko spītību un, protams, ciešu, uzticīgu pieķeršanos mūsu vienīgajai, mūsu kopīgajai tēvzemei.
Dainis Īvāns,
Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs (1988.−1990.), LR AP
priekšsēdētāja pirmais vietnieks (1990.−1992.)