Ojāra Spārīša grāmatā “Esejas par Latvijas sakrālo kultūru” stāstīts par Latvijas sakrālās gaitu pasaules s un mākslas attīstības kontekstā. Tajā skatītas reformācijas un konfesionalizācijas laika liecības Livonijas mākslas artefaktos. Pētīti nīderlandiešu un vācu 16.–17. gs. grafiskie paraugi Latvijas luteriskajā sakrālajā mākslā, konkrēti Jaunās Derības motīvi glezniecībā. Atsevišķi autors grāmatā pievērsies Aizkraukles baznīcai un tās simboliem, kā arī Usmas baznīcai un tās nozīmei Latvijas kultūrā.
Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs šo grāmatu raksturojis kā ļoti vērtīgu darbu, kas vienkopus savācis Latvijas sakrālās vērtīgākos paraugus, skatot tos vēsturiskā perspektīvā un novietojot Latvijas un Eiropas kultūras, kā arī tajās norietošo procesu kontekstā. “Šis darbs padara taustāmu to, kas ir tik vērtīgs mūsu sakrālajā mākslā — tā veido tiltu starp dievišķo un laicīgo realitāti, ir kā katalizators, kurš palīdz cilvēkam atvērties uz dievišķā klātbūtni, padara to taustāmu. Banalizējot dievišķo, cilvēkam patiesībā tiek aizslēgts ceļš pie tā. Tā ir viena no Latvijas lielajām vērtībām — bijība pret sacrum.”