Jors Oro “Cilvēks klusumā”

“Cilvēks klusumā” ir dzejoļu krājums par ceļu, kas neved prom no pasaules, bet dziļāk tajā — caur sevi.

Šajos tekstos klusums nav tukšums, bet telpa, kurā dzimst atziņa, sāpju jēga un gaismas klātbūtne.

Krājums veidots kā iekšējs ceļojums: no meklējuma un zemes smaguma caur robežpieredzi un zaudējumu līdz apstā­šanās brīdim, kurā iespējams ieraudzīt sevi.

Tā ir dzeja par robežām — starp gaismu un ēnu, piederību un svešumu, vārdu un bezvārdu.

Šī nav skaļa dzeja.

Tā nerunā, lai pārliecinātu.

Tā paliek, lai būtu.