Andrejs Eglītis “Ticībai un gaismai”
Pimā sastapšanās ar Andreja Eglīša dzeju man bija 2016. gadā, kad meklēju tekstus dziesmu ciklam “Romantika”, kuram kā galvenais izpildītājs bija iecerēts Ingus Pētersons. Šajā ciklā labi iederējās Kārļa Krūzas, Erika damsona, Viļa Plūdoņa un Kārļa Skalbes dzeja. Nejauši manās rokās nonāca kāda Andreja Eglīša dzejas izlase. Pirmskara laika dzeja uzrunāja ar vienkāršību, romantismu, un daži dzejoļi sāka skanēt paši no sevis. Interesanti, ka dziesmas “Neatrastai”, “Vasaras vainagā”, “Es vārgu sakni aplēju” tapa, paņemot rokās ģitāru un piemeklējot vienkāršus akordus.
Dziesmu “Gaist laiks”, “Viss mūžs”, “Nedz vīns tā reibina”, “Debess gaismā” teksti uzbūra ainu, kas tuva Mikolaja Konstantīna Čurļoņa un Rūdolfa Pērles gleznām.
Kā komponistam man notika laba saslēgšanās ar dzejas rindām un tēliem, tādēļ darbs pie dziesmu radīšanas bija aizrautīgs un jaunatklājumiem bagāts.
2019. gadā tapa cikls Radio korim un diviem saksofoniem “Mīlestībai un piedošanai”, kurā izmantoju četrus Andreja Eglīša dzejas fragmentus
no krājuma “Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm”. Kora skanējums un telpas akustika piešķīra ciklam neatkārtojami maģisku sajūtu.
Jānis Lūsēns