Žēlabu grāmata

Pirms tūkstoš gadiem Armēnijas Narekā dzīvoja garīdznieks un dzejnieks Grigors, un kalpoja Dievam, savai kristīgai tautai un armēņu valodai. 2015. gadā patālajā Romā pāvests Francisks viņu piepulcināja “Baznīcas skolotāju” pulkam. Sīvās savstarpējās “ieskaites” starp ķeceriem “monofizītiem” un mums “diofizītiem” jeb halkedoniešiem nu pieder pagātnei: zvans! Vai Dievs būtu visiem jau izlicis atzīmes? Nē ― viņam mūsu trokšņainā diskusija šķitusies nebūtiska.
Dzejnieks tika aicināts izsacīt kaut ko no tā, ko nevar pateikt viņa Radītājs. Dievs ir visvarens, tāpēc nevar pateikt: “Es nevaru!” Dievs neies liekuļot, sak “Es nožēloju!” Šaubas pieder tam, kas tikai vēl top (mācītājs Taivāns teiktu “jau top!”). Varbūt tādēļ esam ― lai nostaigātu dievišķās Tapšanas ceļu?

Dzejnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš

Katrai armēņu ģimenei pieder divas grāmatas: Bībele un 10. gs. armēņu mūka un dzejnieka Narekas Grigora “Žēlabu grāmata”. Gadsimtu gaitā “Nareka”, kā armēņi parasti dēvē šo grāmatu, ir tikusi ne vien lasīta, bet arī bijīgi skūpstīta, glabāta ne vien grāmatu plauktā, bet arī pagalvī. Paaudžu paaudzēm lasītāji šo grāmatu ir ne vien sapratuši, bet arī izjutuši, ne vien augsti vērtējuši, bet arī godājuši. “Žēlabu grāmata” ir armēņu dailliteraturas dižākais sasniegums, kurā cilvēks runā ar Dievu, grāmata, kurā cilvēks tuvojass dievišķajam, un Dievs ― cilvēciskajam. Un tomēr “Žēlabu grāmatas” galvenais varonis ir cilvēks, saprātīga būtne, kas domā, spriež, jūt un cieš, cilvēks ar saviem priekšstatiem, šaubām, cerībām, sapņiem un ideāliem. Nerekas Grigora nemirstīgo darbu var salīdzināt ar dzidru, neizsīkstošu avotu, kas spēj bezgalīgi dzesēt slāpes, ja vien mēs spējam atvērtu sirdi uztvert un izprast tajā iekļauto vēstījumu.

Armēnijas Republikas vēstnieks Tigrans Mkrtčjans

Tautai, kura ar savām acīm ik dienas glāsta Ararata kalnu, domas allaž ir pievērstas visgrūtāk sasniedzamajām virsotnēm.
Armēņu augstos ētiskos un estētiskos ideālus jau tālā senatnē ir veidojuši tādi garīgie līderi kā alfabēta izgudrotājs valdnieks Mesrops Maštocs un priesteris Narekas Grigors, kuru par Svēto ir darījusi cilvēcības un Visuma saskaņas likumu atminēšanas spēja. Ja “Jeremijas raudu dziesma” Vecajā Derībā pauž sāpes un izmisumu par ciešanu pilno cilvēka likteni, tad Narekas Grigora “Žēlabu grāmata” himniski apliecinošā formā cildina dzīvi un ikvienā tās acumirklī ļauj saskatīt Dieva universālo pilnību.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis