Kurā brīdī cilvēks pārstāj būt cilvēks šī vārda miesiskajā vai morālajā nozīmē? Vai tad, kad viņš rada virtuālu pēcteci un zaudē varu pār to? Vai tad, kad savu īsto ķermeni pakāpeniski ir spiests aizstāt ar mākslīgu, lai par katru cenu dzīvotu? Varbūt tad, kad ļauj sevi ietekmēt un pārveidot svešai pieredzei, kas kļuvusi par preci? Vai tad, kad tiek dota iespēja iekļūt cita cilvēka prātā un rīkoties viņa vārdā, lai veiktu netīkamus darba pienākumus?
Jāņa Zelčāna stāsti un noveles ir kā dažādu apjomu laika mašīnas. Tās lasītājam ar šodienas bagāžu ļauj ceļot laikā un telpā, lai uz ļoti nopietniem, cilvēcei svarīgiem jautājumiem netieši saņemtu pārsteidzošas un brīdinošas atbildes.
