Valentīns Skulme. Raibs taurenis uz dadža lapas

Kur aktieris Valentīns Skulme (1922–1989) ir visīstākais — fotogrāfijās, kino un teātra mākslā, pusnaktī pēc pirmizrādes, kritiķu vērtējumos, bet varbūt savās bezgalīgajās domās, nepārvaramajās bailēs, atkarībās un ne/varēšanā?

Visam no viņa pielipis pa druskai — Dailes teātra skatuvei, laikabiedru atmiņām, paša dienasgrāmatai, vēstulēm, izlasītajam grāmatu kalnam, lomām, piecu gleznotāju radītajiem Skulmes portretiem, iztukšotajām glāzītēm, kompānijām un vientulībai. No viņa ticis dramatizētajām un uzrakstītajām lugām, sevis šaustījumiem, pat Sudas akmeņiem un lolotajam dārzam Mālpils “Skulmēs”.

Tomēr visvairāk, šķiet, palicis pie mūzas, sadzīves rūpju noņēmējas, mākslas pazinējas un atbalstītājas Ināras. Viņa Valentīnam ir tas pats, kas Aspazija Rainim un Dārta Dainu Tēvam.

Valentīns Skulme, vieglais un trauslais kā dūmiņš, kļuvis Tūkstošveidis, prazdams pielipt, ieslēpties un vienmēr būt, neizgaistot no pasaules arī bez krēsla, kuru neuzmeistaroja par taustāmu liecību savai esamībai. Valentīna Skulmes lielums tverams laikmeta ainās, ko uzbūris ikviens viņa radītais un ne ar vienu nesajaucamais mākslas tēls. Pilnībā un perfekcionismā — tur atrodams mākslinieks, kurš mākslu radījis bez krāsām, bez koka, metāla vai akmens, arī bez kostīma (!) palīdzības. Nesamākslotu, neatdarināmu mākslu. Mākslu, kas nemelo.