Latviešu rakstnieks Kārlis Ķezbers (dzimis 1914. gadā Vecmokās – miris 2006. gadā Čikāgā), mūža lielāko daļu vadīdams Amerikas Savienotajās Valstīs, rakstīja un domāja latviski, savas grāmatas veltīdams arī tiem bērniem, kuri dzīvo 21. gadsimta Latvijā. Par grāmatas “Takšelis Makšelis” manuskriptu rakstnieks 1972. gadā saņēma Latvijas skautu prezidenta ģenerāļa Kārļa Goppera fonda atzinības rakstu, un 1978. gadā fonds grāmatu izdeva Amerikas Savienotajās Valstīs. “Takšelis Makšelis” pirmo reizi iznāk Latvijā ar īpaši darinātām mākslinieces Ievas Jurjānes ilustrācijām. Grāmatas dizainu veidojis Aleksejs Muraško.
Ieva Jurjāne ir gleznotāja, ilustratore, operas un teātra scenogrāfe, kostīmu un filmu māksliniece. Darbojas paralēli šajās jomās kopš Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas (mākslas maģistra grāds 1996. gadā). Pēdējo gadu nozīmīgākie darbi: personālizstādes – “GALS & SĀKUMS” (2018, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), “Daba klusē” (2016, galerija “Alma”), “Rotaļlietas stāsts” (2012, LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošā darbnīca), “Es viņus redzu” (2008, LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošā darbnīca); izrādes – A. Maskats “Valentīna” (2014, rež. V. Kairišs, Latvijas Nacionālā opera), K. M. Vēbers “Burvju strēlnieks” (2014, rež. V. Kairišs, Ķelnes opera), B. Britens “Sapnis vasaras naktī” (2013, rež. V. Kairišs, Berlīnes Komiskā opera), R. Vāgners “Dievu mijkrēslis” (2011, rež. V. Kairišs, Latvijas Nacionālā opera); filmas – “Melānijas hronika” (2016, rež. V. Kairišs, 120 min); animācija – “Reiz Dievs” (2009, rež. M. Liniņa).
Grāmatas priekšvārdā māksliniece Ieva Jurjāne raksta: “Bērnība, brīvība, brīnums – skan līdzīgi. Autors, runājot caur suņiem, protams, domā par cilvēkiem. Bērni, līdzīgi suņiem, dzīvo tuvāk zemei un tuvāk dabai. Tuvāk patiesībai. Sabiedrība, dzīves likumi, tās sakarības, suņa acīm skatītas, var likties vientiesīgas, bet ne dumjas. Lasot stāstu, atbruņo takšeļa Makšeļa sirds un iedaba – mazam, līkkājainam, bet enerģiskam sunim dažos gadījumos ir izšķiroša loma. (..) Es zīmēju veselu vasaru, atceroties arī trīs takšus, kas dzīvojuši manā ģimenē. Viens no tiem arī bija Maksis. Zīmēšana grāmatai man ir tā pati ieiešana bērnībā, kas lasot katram uznirst iztēlē sava. Bērnība, kas nebeidzas nekad, ja vien to gribam.”
Literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe grāmatu raksturo kā stāstījumu, kas “aizrautīgi un azartiski atklāj vidi un pasauli, kurā dzīvo un kuru izdzīvo suns, un lasītājs tiek aicināts doties šajā dēkainajā un reizēm tik cilvēciskotajā pasaulē, rosinot domāt par savstarpējām attiecībām un vērtību mēru, par draudzību un līdzās dzīvošanu kopumā”.
Savukārt tekstilmākslinieks, restaurators un katoļu priesteris Andris Vasiļevskis atzīst, ka ““Takšeļa Makšeļa” notikumi ir patiesi pasakaini un reizē arī tik pamācoši – jo īpaši par to, kā mums, cilvēkiem, sadzīvot savā starpā, allaž meklējot kopējo labumu un rūpējoties par saviem līdzgaitniekiem. Brīnišķīga pasaka!”