Pēkšņi trakā ritmā sāka mainīties gadalaiki: te vecs sniegs ir izmisis sniegs, slapjš, saglumējis sniegs, aizmirsies sniegs, kurš vairs pat neiespēj atjaust atmiņas par snigšanu, par putēšanu, vēju virpuļos griezdamies pāri ielām. Te rudenīgs lietus sāk šalkt. Tas plešas virs zemes kā tēlaina sasaiste ar Nebūtības laukiem, tā ka gribas brēkt, lai ātrāk iestājas tumsa un dara pasauli pieejamāku un apdzīvojamāku. Atdod skumjas Laikzinim, kurš tās pametīs tukšajā laukā, no krogus nākot. Viņam uz tevi slikts prāts, viņš savām dzērājdziesmām grib tevi dzīt sev pa priekšu apvāršņa cilpā. Te sākas pavasara dzimšanas ākstības un vasaras karstuma suta pil, lāso, tek pa muguru lejup. Griežas putekļu vērpetes uz ceļiem zem braucošajām iekārtām, elpa pilna šo nāvējošo sīkumu. Katra smilga dzen savas pastāvēšanas saknes, pinoties par savējo vēl daudzkārtīgākā pazemes kopsakarā.
Laikziņa mūžības varas nolikts, krustcelēs guļ akmens kā patiesības simbols. Es esmu naksnīgo spīdekļu atblāzma uz tā.
“Andra Zeibota jaunākais stāstu krājums izskan kā spraiga un ideju slodzē nepiekāpīga, savā brīžam biedējošajā patiesīguma intensitātē arvien skaļumā pieaugoša simfonija šodienai “šeit un tagad”, soctīklu haosa varoņiem un cilvēciskā prāta, saprāta totālam apjukumam.”
Dace Sparāne-Freimane
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
Grāmatas vāku noformējumā – Matiasa Jansona skulptūra