Rolands Priverts, Oskars Tarvids “Netici nekam”

Piekritis mesties iekšā šajā košajā avantūrā, ko tagad turi rokās, zināju vienu – es vēlos izķidāt Rolanda iekšējo pasauli, lai tiktu līdz viņa šķautņainās personības kodolam. Es vēlējos aizspraukties garām viņa bezbēdīgajiem smiekliem, lai saprastu, vai tie ir sargsuņi viņa ievainotajai sirdij vai tomēr viņa dzīves filosofijas uzticamie pavadoņi.
Kā ir veidojusies Latvijā zināmākā kontrabandista personība, piedzīvojot notikumus, kas “normālam” ierin­das pilsonim šķiet nesavienojami ar veselo sa­prātu? Kas slēpjas šāda cilvēka apziņas dzelmē, kurš spēj smieties un jokot par notikumiem, kuros paša dzīve ir karājusies mata galā? Uz kādām vērtībām ir balstīta cilvēka dzīve, ja viņš joprojām apgalvo, ka nav labākas izaugsmes vietas par padomju laika cietumu?
Rolandu Privertu var cienīt vai nīst, tomēr nevar ­noliegt to, ka viņā joprojām gailē dumpinieciskums pret pastāvošo varu un tās sistēmu, kura bez žēlastības tur­pina laupīt cilvēku dzīves, izpostot visu, kas tiem ir svēts un dārgs. Kā sistēmas “izredzētie” pelna, zogot “parasto” cilvēku dzīves, nešķirodami ne pēc vecuma, ne dzimuma.
Šis ir stāsts par cilvēka nebeidzamo cīņu būt ārpus pastāvošās iekārtas robežām. Par brīvību. Par tās ­­pa­tieso cenu. Jo par to maksā visi. Arī Tu.