Roberts Alksnis “Melna čūska miltus mala”

Bērtulis ieiet istabā. Zane prasa, vai dikti sāpot, ka neguļot, ka staigājot apkārt, bet Bērtulis neatbild uz jautājumu un saka:
— Muiža deg.
To padzird vectēvs. Visi trīs izsteidzas ārā.
— Tā nav muiža. Muiža ir vairāk pa kreisi, — saka vectēvs. — Tā ir muižas rija.
— Nebūs taču zibens iespēris, — gudro Zane.
— Nav dzirdēts, ka ziemā kaut kur no pērkona degtu, — saka vectēvs.
— Tie būs karavīri, jo pa nakti guļot rijā, — skaidro Bērtulis.
— Pīpējot kāda dzirksts būs iekritusi salmos vai pelavās.Vai arī kāds dziļā naidā par pāridarījumu aizdedzinājis. Cik gan kungi ir akli, neredz, ka katrs rīkšķu cirtiens vēršas pret viņiem pašiem. Rīkste skar miesu, bet ne sirdi. Tajā krāj tikai naidu, jo ja cilvēks ir atskārtis, kurš ir viņa nelaimes vaininieks, viņš nekad nemīlēs un necienīs to. Tikai ienīdīs. Dziļi. Ilgi. Tik ilgi, līdz ienaids izlauzīsies uz āru un reizi pa reizei uzliesmos. Uzliesmos spožām ugunīm. Vēl daudz spēcīgāk nekā tās tur, pie apvāršņa.