Augusta Deglava episkajai sāgai “Rīga” jābūt katra īstena rīdzinieka mājokļa goda
vietā. Tā ir lieliska latviešu pērle un tā ir svarīga laikmeta liecība. Tas ir
laiks, kad latvieši atmostas, tas ir laiks, kad latvieši apzinās sevi kā vienotu nāciju, tas
ir laiks, kad vāciskā Rīga pamazām aiziet nebūtībā un top mūsdienu Rīga. Un šeit es
nedomāju pilsētas vizuālo tēlu, bet gan emocionālo ietvaru. Augusta Deglava
aprakstītajā laikā Rīga sāk veidoties tāda kāda tā ir tagad, kurā visu tautu pārstāvji
dzīvo plecu pie pleca, kurā valda vārda, reliģiskā un tradīciju brīvība. Tas ir
tas, kas bagātina Rīgu, tas ir tas, kas to izveidojis par burvīgāko un šarmantāko pilsētu
pasaulē. Mūsu Latvijas galvaspilsētu!
Rīgas vicemērs Andris Ameriks
Evita Sniedze Augusta Deglava triloģiju ‘Rīga’ ir nosaukusi par poēmu. Es to
vēl sauktu arī par hroniku, par latviešu nacionālās emancipācijas anatomiju, eposu
latviskās Rīgas tapšanai 19. gadsimta otrajā pusē. Iespējams, ka nekur citur nav tik
plašs ieskats Rīgas Latviešu biedrības, teātra, grāmatniecības, žurnālistikas un
studentu korporāciju dzīvē. Romānu nevar pieskaitīt spožākajām literārajām
virsotnēm. Taču to kompensē aculiecinieka-laikabiedra nepastarpinātā laikmeta
kolorīta, uzvedības, ieradumu, valodas, smaržu, garšu, stila, ģērbšanās, konkrētās
pilsētvides un daudzu citu faktoru, ko kopumā sauc par atmosfēru, izcila pazīšana.
Man romāns ‘Rīga’ ir sevišķi tuvs, jo visas manas dzīves pieturas punkti ir ar to
saistīti. Dzimis un skolā gājis Tallinas (Rēveles) ielā netālu no vietas, kur Augusts
Deglavs ir pavadījis mūža nogali. Tagad es dzīvoju Tērbatas jeb Ārrīgas Kaļķu ielā –
uz pirmās turīgo latviešu maģistrāles. Vecā Latvijas Nacionālās bibliotēkas galvenā
ēka Kr. Barona ielā 14 atrados uz kādreizējās Suvorova jeb Pirts un Elizabetes ielu
stūra pretī Vērmanes dārzam un līdzās Berga bazāram. Iepriekšējā ēka – ’Kaula nams’
līdz jaunās ēkas uzbūvēšanai toreizējā Totlebena bulvārī kalpoja Rīgas Politehnikuma
sākumiem. Savukārt to vietu, kur šodien ir izslējusies Gaismas pils, sauca par ‘Tilta
galu’ (saliekamais tilts savienoja Pārdaugavu no Akmens ielas ar Vecrīgu uz Mārstaļu
ielu). Te bija siļķu brāķis un iebraucamās vietas, piemēram ‘Pie baltā auna’ un
galvenais – milzīgi rosīgs tirgus ‘ķīļu laikā’, tas ir tad, kad Daugavā gāja ledus, tilts
bija izņemts un no Kurzemes puses nebija iespējams nonākt labajā krastā. Šīs ainas,
arī par grāmatu ‘andeli’, spilgti savā romānā aprakstījis Augusts Deglavs. Turpat bija
arī ‘Opermaņa vīnūzis’, kur Rīgas gaitas sākas galvenajam varonim – Krauklīšu
Pēterim. Personisko iespaidu virknei vēl jāpievieno manas 7 vasaras Jaundubultos,
kur laiku pa laikam iegriežas ‘Rīgas’ varoņi.
Varoņi ir izdomāti un patiesas vēsturiskas personas – baltvācieši, valstsvācieši,
kārklu vācieši, jaunlatvieši un vienkārši latvieši, kā arī Rīgas etniskajā paletē
neiztrūkstošie krievi, ebreji, lietuvieši, poļi un briti! Rakstnieks mums skicē pazīstamu
s darbinieku portretus (stāsts par rīmju meistaru Martin Lapp jeb Lapas
Mārtiņu vien ir ko vērts!), sacerētu notikumu glezniņas ieliktas reālu notikumu
rāmīšos. Tā ir nebeidzama ekskursija pa Rīgu. No nama uz namu, no notikumiem aiz
notikumiem, no cilvēkiem pie cilvēkiem. Es no sirds novēlu ikvienam lasītājam atrast
savu Rīgu. Tiem, kuri tajā ‘ienākuši’ no skolas sola, tiem, kuri te mācījušies, tiem,
kuri jau Rīgā ir dzimuši un tiem, kuru senči ir ienākuši pirms vairākām paaudzēm.
Vēl mani fascinē tas, ka galvenā varoņa Krauklīšu Pētera jeb Kristapa Berga
pēcteči dzīvo un rīkojas mūsu vidū. Viņu lolojums – Berga bazārs ir viena no
jaukākajām vietām Rīgā. Es ticu, ka Persi (Krauklīšu Pēteris) un viņa dēli no
mākoņmaliņas priecīgi noraugās uz šo kvartālu.
Andris Vilks