Marta K. Viļuma raksta dzejoļus no agra vecuma un savos dzejoļos nereti apdzejo iekšējās sajūtas, dodoties domu un sajūtu lidojumā par redzēto, dzirdēto, piedzīvoto un izsāpēto. Viņas emociju pasaule ir plaša, nereti bērnišķīgi naiva, taču pāri visam tā atspoguļo patiesas emocijas, kuras katram cilvēkam ir tuvas un nācies sajust dzīves laikā. Marta ir dzimusi un uzaugusi Rīgā radošā ģimenē, kur no bērna kājas mūzika un radošā pašizpausme nav bijusi sveša lieta. Pirmie soļi dzejas pasaulē bijuši, kad tētis lūdzis savirknēt pāris rindas kādai dziesmai un vārdi paši sākuši rīmēties kopā. Ar laiku tā attīstījusies viņas dzejas ritmizācija, ko mūsdienu dzejā sauktu par “vecmodīgu”, taču, pēc Martas domām, ne viss vecmodīgais ir izskaužams un jāmodernizē. Tāpēc savu dzeju viņa sauc par vecmodīgi modernu, un tā radies grāmatas nosaukums “Metaforija”, kuru autore skaidro kā jaunvārdu — vecmodīgi modernā dzeja. Marta ir pabeigusi maģistra studijas Rīgas Juridiskajā augstskolā, iegūstot grādu tiesībās un finansēs, taču šobrīd studē psiholoģiju Latvijas Universitātē.
Tur bija saule.
Vēl kaut kas bija ar to.
Taču neprasi, kas ir laime?
Par to tikai jāsapņo.
Virs zvaigznes viedākās.
Tur augšā virs mums!
Notiek sarunas lielākās
Par to, kurp virzās debesjums?
Klusītēm pielavās,
Noklausās mūs.
Divreiz tik atskatās,
Jau zina, kas būs.
Katram mums aura
Krāsā citādā.
Tie augšā jau zina,
Kas sagaida rītdienā.
Ja liktenī rakstīts,
Ja zvaigznes to redz.
Lūdzu, pasaki vēlreiz —
Kamdēļ skatam tas segts?