Maija Stepēna “Justīne”

Maija Stepēna “Justīne”

Cik tālai pagātnei, cik paaudzēm jāiziet cauri, kur katram notikumam ir zināma loma teātrī, kas saucas dzīve, lai pēdējā cēlienā tu būtu tas, kas esi un atrastos tur, kur tev jābūt. Šis varētu būt itin labs domu lido­jums, bet šoreiz tas ir stāsta kodola kodols.
Kā būtu, ja nebūtu? Kā būtu, ja būtu…
Vai Karlo satiktu Justīni, ja kāds notikums Justīnes mātes dzīves ceļu nesagrieztu neparedzētā virzienā? Nebūtu, jo Justīnes nemaz nebūtu. Vai Justīne ar Karlo satiktos, ja nebūtu kaislību pilnā Līgo nakts? Varbūt pa kādu Rīgas ielu viņi ietu viens otram pretī, uz mirkli abu acis garām­ejot satiktos, Karlo pagrieztos un noskatītos pakaļ — vai traks, kur smuka… Varbūt kādreiz sapnī Justīne viņu apciemotu, un tas arī būtu viss. Bet no­tikumu virtene vijās un tinās, lai pie finiša katrs būtu tur, kur tam jābūt un satiktos tie, kuriem jāsatiekas.