Lia Guļevska “Sirdspuksti”

Vai mēs bieži ieklausāmies savos sirdspukstos? Un līdzcilvēku? Sirdij ir dažādas krāsas, īpašības, varēšana. Tā var būt karsta un aizrautīga, naid­pilna un salta, tā var mūs celt un gremdēt. Bet vai debesīs ceļ tikai sirdsprieks? ­Varbūt to spēj arī sirdsbēdas? Cik mēs par to visu zinām? Atbildi meklēju, ieklausoties manas sirds ļoti cienītu un mīlētu cilvēku sirdspukstos.

Vecmātei es atkal un atkal nepacietīgs un kārs rausos klēpī, ­lielā un mīkstā kā siena vezums, lai dotos brīnišķīgos ceļojumos uz cilvēka sirdi.

Sirds zinātnē netiek aptverta kā apzināšanās orgāns. Kas ir pilnīgi pretēji tam, ko saka tie darbi, ko esmu mācījies no cilvēkiem, kuri uzvarējuši fizisko nāvi vai anihilējuši matēriju tīrajā gais­mas enerģijā. Mans Skolotājs ­Šenrabs Togme citēja nemirstīga ­cilvēka Šardza Taši Gjalcena darbus 20. gs. 30. gados (kurš reali­zēja gaismas ķermeni), ka sirds apvidū, kas nav fiziska sirds, atrodas apzināšanās, enerģijas un informācijas avots. Jo pat cilvē­kiem, kuriem sirds ir transplantēta, netiek izņemta viņa dvēsele. Tas ir garīgajā ­dimensijā, kur sirds krūts projekcijas vietā atrodas pirmatnējā esība jeb Dievs, kā to sauc kristietībā, jeb dvēsele vai Dieva valstība. 18 tūkstošu gadu vecajā mācībā Jungdrung Bon to sauc par dabisko stāvokli jeb pirmatnējo, absolūto tukšuma gaismas telpu. TAS ir apzināšanās avots.