“Viņa Majestātes valdība atzīst Baltijas valstu inkorporāciju PSRS de facto, jo šķiet, nav nekādu reālu iespēju kā atjaunot šo valstu neatkarību tuvākajā pārskatāmajā laikā. Nekas nemainīsies, ja mēs noliegsim šo vispārzināmo faktu. Bet mēs, tajā pašā laikā, neatzīstam šo valstu inkorporāciju PSRS de iure, vispirms, praktisku iemeslu dēļ, jo tādējādi tiktu atzītas Padomju Savienības īpašumtiesības uz Baltijas valstu aktīviem mūsu valstī. Mēs to nedarīsim tik ilgi līdz netiks panākta vienošanās ar PSRS par mūsu zaudējumu kompensāciju, kas radušies Baltijas valstu inkorporācijas rezultātā. Turklāt jāņem vērā, ka ievērojama daļa Lielbritānijas s pretojas jebkurai Viņa Majestātes valdības rīcībai, kas šķistu kā solis Baltijas valstu inkorporācijas legalizēšanā.”
No Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta direktora Tomasa Brimelova
1947. gada 21. maijā sagatavotā analītiskā ziņojuma “Baltijas valstu statuss”
Grāmatas “Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gadsimtā” otrajā sējumā, kas hronoloģiski aptver laika posmu no 1940. gada vasaras līdz 1988. gadam, autori ir mēģinājuši iespējami objektīvi atspoguļot un izvērtēt Baltijas jautājuma izvirzīšanos starptautiskajā politikā. Īpaši liela vērība ir veltīta šā jautājuma evolūcijai atkarībā no politiskās konjunktūras Jaltas kārtības ietvaros. Sējumā ir plaši iztirzātas arī Latvijas diplomātu aktivitātes Otrā pasaules kara un pēckara gados, jo Latvijas diplomātiskais dienests pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā bija vienīgais likumīgais Latvijas valsts varas pārstāvis un vienīgais valstiskuma leģitīms nesējs pasaulē. Padomju Savienības īstenotie centieni izbeigt Latvijas Republikas ārpolitisko darbību būtiski samazināja pārstāvniecību tīklu ārzemēs, tomēr nespēja pilnībā pārtraukt diplomātu darbību.
