Kaspars Roga “Kroplis”

Kroplis — pretīgs, slims, neglīts, atbiedējošs! Kaut ko tādu jūs izlasīsiet skaidrojošā sinonīmu vārdnīcā. Bet pastāv arī cits skaidrojums, cita atblāzma šim vārdam… Pirmais, kas mums ieduras smadzenēs rievās ir fiziskais kroplums, kas patiesībā nav tik pretīgs, kā tas otrais — tik nepamanāmais un dvēseli šķebinošais kroplums, ar kuru mēs sastopamies daudz biežāk un slēptāk, kā ar pirmo minēto! Ar prāta kroplumu un tam sekojošo rīcību! Katram stāstam ir sākums un beigas. Katrai rīcībai ir motīvs un sekas. Katrai rīcību sekai ir pretreakcija, kas noved pie jaunas rīcības un sekām un tā bezgalīgi… Nešķobīsimies citādo, atšķirīgo virzienā ar slēptu riebumu un nekropļosim savu dvēseli!

Tots, sava atšķirīgā izskata dēļ, līdz 23 gadu vecumam ir uzaudzis slēgtā vidē — vecāku mājā, praktiski četrās sienās, ārpasauli iepazīstot tikai caur grāmatām, televīziju un internetu. Pienāk mirklis, kad abi vecāki pamet šo burvīgo pasauli un atstāj dēlam noslēpumu pilnu zīmīti ar mīklainiem pavedieniem. Visa viņa dzīve ir viens liels noslēpums un ir pienācis laiks pamest māju, lai saviem spēkiem atklātu patiesību par savu izcelsmi. Un ceļojums it kā pazīstamajā, bet tomēr tik svešajā pasaulē var sākties…