Jānis Ezeriņš (1821–1924) ir viens no spožākajiem stāstniekiem un modernās noveles aizsācējs latviešu literatūrā. Ezeriņu mēdz salīdzināt ar Bokačo, Vaildu un Mopasānu, viņa stāsti atstāja ļoti lielu iespaidu uz 30. gadu prozu. J. Ezeriņa tradīciju 70. gados turpināja Regīna Ezera.
Ezeriņa daiļrade ir daudzveidīga – stāstos un novelēs savienojas traģiskais un komiskais, groteskas un absurdas situācijas, daži stāsti atgādina blaumanisko tradīciju, citi veidoti romantisma poētikā. Jānis Ezeriņš ir izcils sižeta veidotājs – stāstos izmanto nejaušības principu, “stāsts stāstā” paņēmienu.
Ezeriņš ir anekdotiskās noveles izkopējs un viens no šī žanra ievērojamākajiem autoriem latviešu literatūrā. Grāmatā ir apkopoti vairāki Ezeriņa stāsti un noveles. Septiņpadsmit klasiskie stāsti, kas savstarpēji nav saistīti un zināmi jau kopš 20., 30. gadiem.
“Viņš mīl pasauli katrā tās mirklī, katrs mirklis viņam sniedz sižetu, un stāsti kā pērles krīt krellē. Ar īsta stāstītāja prieku viņš slīd no situācijas situācijā, ar liesmas ātrumu pavedienus mezglojot un raisot. [..] Bezbēdība viņa pazīme, un viņa dzīves gudrības: esiet laimīgi – kaut no vienas saules līdz otrai.”
Zenta Mauriņa