Juris Visockis, Pāvils Raudonis “Finks un sargeņģelis. Zibsnis”

Kad gaišreģi Eiženu Finku, kam piedēvētas leģendārā Nostradama spējas, piecos no rīta Šķirotavas stacijā iemet lopu vagonā izsūtīšanai, priekšā ir Benjamiņa kundze, kas viņam jautā: “Tu tik gudrs — kāpēc neparedzēji, ka tevi vedīs prom?” Uz ko Finks atbild: “No likteņa nav iespējams izbēgt, tāpēc es nopirku siltus filca zābakus.”
Finks pareģo, fotografē, zīlē… Viņa mazmeita Larisa Olga Upesjure visu mūžu atcerēsies vectēva dīvainās nodilušās kārtis. Finks kontaktē ar viņpasauli… Paralēlajā pasaulē viss ir ierakstīts, visu var ieraudzīt. Savu enerģiju viņš uzlādē pilnmēness naktīs. Finks spēlē arfu… Skaņu vib­rācijas palīdz pieslēgties Visumam, uztvert un raidīt domas, vienlaikus būt trijās vietās — Rīgas dzīvoklī, pie vasarnīcas vārtiem Majoros un Valmieras vilcienā, no drošas iznīcības izglābt Sibīrijas lēģerī VostUrallag ieslo­dzītos.
Eižens Finks — fotogrāfs, gaišreģis, pareģis, sapņu tulks, mags, viens no lielākajiem Eiropas medijiem. Finka kontā tūkstošiem pareģojumu, no kuriem gandrīz visi ir piepildījušies. Pēdējais, tāpat kā Nostradamam, — par paša aiziešanu viņsaulē.