Jolanta Āboltiņa “Lazdonietis Harijs. Laikmets viena cilvēka acīm”

Autore ir Harija mazmeita, kura caur grāmatas tapšanu rod iespēju no jauna iepazīt savu vectēvu un ļauj to izdarīt arī lasītājiem.
Grāmatā apkopotas Lazdonā dzimušā Harija Liepiņa dienasgrāmatas, sākot ar 1934. gadu, un kara laikā rakstītās vēstules ģimenei. Pats Harijs Liepiņš, iesākot 1941. gada dienasgrāmatu, tās pirmajā lapā ierakstījis:
“Pareizi domājot, pēc mana prāta kārtīgi vesta dienas grāmata nav jāredz nevienai personai un tā ir rūpīgi jāglabā, vismaz tik ilgi, kamēr tur minētie fakti vairs nevar attiekties uz tagādni.”
Šis ieraksts autorei bija kā atļauja, lai apkopotu Harija rūpīgi glabātās un pierakstītās dienasgrāmatas, vēstules grāmatā.
Esam raduši lasīt neparastus likteņstāstus, baudīt neparastus piedzī­vojumus vai iedziļināties filozofiskās pārdomās, tomēr ikviens no mums ir romāna cienīgs, ikviena cilvēka dzīve ir piepildīta daudziem notikumiem, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Ikviens no mums ir daļa vēstures, jo katra mūsu rīcība rada kādas sekas!
Grāmatai ir 15 nodaļas, tomēr kopumā grāmatu varētu dalīt divās ­lielās daļās. Pirmajā apkopotas pusaudža un jaunieša dienasgrāmatas, ­kurās īsi un kodolīgi pierakstītas ikdienas gaitas tēva saimniecībā, tādējādi lasītājs ielūkojas pusaudža ganu dienās, netieši iepazīst ģimeni un kaimiņus, lasītājs ielūkojas skolas gaitās, seko jaunieša kautrajai simpātijai, ko pārtrauc ne tikai simpātijas aizbraukšana uz Rīgu, bet arī kara sākums. Karš aizsāk grāmatas otro daļu. Harija dienesta gaitām lasītājs izseko caur jaunieša un viņa ģimenes locekļu korespondenci, kas papildināta ar atsevišķiem dienasgrāmatu fragmentiem un autores izpētes materiāliem.
Apkopojot materiālus, ir saglabāta Harija lietotā valoda, kas ir pievienotā vērtība, ļaujot sajust pagātnes smeķi, kā arī Harija pieaugšanu caur valodas attīstību.
Dienasgrāmatas un vēstules sniedz iespēju izsekot Harija liktenim, vienas ģimenes liktenim, vienas lauku sētas liktenim. Lai gan stāstā nav neparastu pavērsienu, nav dziļu domu izklāsta, starp rindiņām ir nojau­šams prieks vai skumjas, raizes vai atvieglojums, attieksme pret notiekošo.