Ģēnija dienasgrāmata

Grāmata rada jautājumu, kas tad īsti bija Salvadors Dalī? Cik daudz viņš sevi izdomājis – un savas esamības veidošanā, „dzīves mākslā” viņš ieguldīja vismaz tikpat lielas pūles kā gleznošanā –, un kur meklējams reālais Dalī? Jo – aiz bezgala daudzajām maskām taču slēpjas perso­nība, kuru diendienā sev līdzās skatīja Gala. Ģēnijs, kas neprātīgā uzmācībā visu mūžu tēloja ģēniju? Nepiecie­šamība pierādīt „murgu triumfējošā saprāta” realitāti? Varbūt visa šī die­nasgrāmata ir mistifikācija (tādā ga­dījumā tā ir patiesi ģeniāla mistifi­kācija)? Dalī hipertrofē visu, ar ko vien saskaras. Pat savu aprobežotību, kas lieliski jūtama cauri dažam viņa spriedumam (ko vērta ir kaut vai Dalī komiskā pietāte pret šīssaules varenajiem). Viņš allaž ir izaicinošs, patmīlīgs, egocentrisks, nekaunīgs, dažbrīd rupjš – rodas iespaids, ka viņam nav tabu. Taču tas tā nav. Ir viena „aizliegtā zona” – un tās ir Dalī attiecības ar Galu, kurai veltīti vien-vienīgi cildinoši epiteti un sajūsmas pilnas pasāžas. Dalī dienasgrāmatās nav ne miņas no seksuālās atklātības, kas tik ļoti raksturīga modernismam. Un, iespējams, tieši šajā „klusuma zonā” meklējams patiesais Dalī.