Ēriks Kūlis “Raksti X. Blāzmā”
… No kravas automašīnas kabīnes izkāpa vīrietis vatenī un, pasveicinājis krievu valodā, paziņoja, lai ierādot brigādei telpas dzīvošanai. Te ierīkošot bāzes nometni, jo pavasarī sākšoties darbi. “Vai kāds dokuments jums ir,” Līga noprasīja. “Kāds vēl dokuments,” svešais brīnījās, “PSRS Ģeoloģijas pārvalde Maskavā vienojās ar Latvijas Ministru padomi, ka neiebilst pret zemes dzīļu izpēti Kurlandijas dienvidrietumu reģionā iespējamo naftas iegulu slāņu atrašanā.”
“Vai Azerbaidžānā naftas ieguve kļuvusi nerentabla,” Līga interesējās. “Ne jums par to spriest, meitenīt,” ģeologu pārstāvis atbildēja un pievērsās Aristīdam, jautādams, vai viņš te ir saimnieks. “Jā,” teica puisis, “bet māja diemžēl jau aizņemta, jo demobilizējos un pārvedu no pilsētas sievu.” Līga, ieķērusies vīram elkonī, noskūpstīja uz vaiga. Ģeologu grupas pārstāvis, norūcis lamuvārdu, piedraudēja, ka kolhoza priekšniekam labi neklāsies. “Se la vī,” smaidot sacīja Līga.
***
… Atjēdzos kaut kādā telpā uz grīdas. Te ir nolādēti auksts, un galva no sitiena nejēgā sāp. Pataustu pakausi, pušu nav. Ar mokām pieslejos sēdus. Sasodīts, uz statīviem saliktas sveces. Kas notiek? Nolādēts, esmu kapličā! Pagriežos. Uz paaugstinājuma stāv riktīgs zārks. Traušos kājās un steberēju uz durvīm — vēl taču neesmu miris, jātinas pie Žorika, jāuzšauj gaisā burti. Bāžu roku kabatā, bet nekā — tukša! Tas maita mani aplaupījis! Baigā cūcība! Es, cilvēks, strādāju melnu muti, bet viens liekēdis atnāk un pievāc manu likumīgo mantu! Un tagad ar maniem štrumentiem droši vien loba no kapakmeņiem ārā bronzas burtus!
Piesteidzos pie durvīm, lai nekaunīgajam marodierismam pieliktu punktu. Nolāpīts, aizslēgtas! Vai nav velna būšana, šitā dzīvu cilvēku iespundēt kapličā! Cik pulkstenis? Jāpagūst nokārtot štelles, lai tiktu pie Lētas, šodien ļergas diena…


