Ēriks Kūlis “Raksti VIII. Ausmas jausma”

Ēriks Kūlis “Raksti VIII. Ausmas jausma”

— Nevajag, — saka Rudīte un pagriežas. Tad aizcērtas durvis.
Tūlīt Rudīte ies pāri ielai, es spriežu un pieeju logam, lai to redzētu.
Uz strāvas līnijas vadiem rudens vējš spēlē melodiju par Rudīti. Istabā tikšķ pulkstenis, skaitot sekundes. Es esmu palicis viens. Skapī klusē viņas izgludinātie mani krekli, kas vēl jūt Rudītes pirkstu pie­skārienus, bet esmu palicis viens.

*  *  *

Mana mīlestība, Dievs, mana mīlestība ir tik liela un prasa visus manus spēkus. Es esmu sieviete, un ja tu zinātu, kā tas ir — būt sievietei. Tas nozīmē uz mīlestības spārniem celties augstāk par mākoņiem, gan krist lejā visdziļākajos bezdibeņos. Un tomēr palikt dzīvai.
Dievs, es griežos pie tevis, jo man nav neviena cita, pie kā griezties. Ja es, laimīgā, stāstu par savu mīļoto savām draudzenēm, viņas smejas par maniem vārdiem, vai arī lasu viņu acīs tādu skaudību, ka iesāpas sirds …
Dievs, ja tu redzētu, kā mans saules stars, mans mīļotais, rītos mostas.

*  *  *

Sieviete ieradās ceturksni uz astoņiem vakarā. Viņa restorānā devās solī, kādā zvēru dresētāji ienāk dzelzs režģiem nodrošinātā arēnā pie plēsīgiem zvēriem.
Diviem rāmiem alus dzērājiem zāles galā sievietes gaita lika atcerēties tālās jaunības dienas, kad viņi vēl bija skaisti un tvirti kā medībās izgājuši dzīvnieki.
Vecie vīri paslepšus nopūtās un tvēra glāzes. Alus nogaidoši klusēja.
— Ek, Žani, kāpēc cilvēks tikai vienu reizi dzīvo? — Eidis gribēja zināt.