Ēriks Kūlis “Raksti VI. Vakarzvaigzne”

Ēriks Kūlis “Raksti VI. Vakarzvaigzne”

… Ozolu Jānis, turēdams bušlatu aiz apkakles kā ares­tētu likumpārkāpēju, un taisnā ceļā devās pie īpašnieka. Čirka viņam sekoja.
— Virbuli, esi arestēts! — viņš sauca, bet pārsteigtais puisis taisnojās: — Tas tak nav mans! Ko jūs iedomājaties?!
— Re, kā melo! Ienācu garderobē, lai novilktu šineli, un ieraudzīju ieroci bušlata kabatā! — Čirka paziņoja.
— Visu noskaidrosim! — milicis sacīja. — Nāc līdzi. Uz iecirkni.

* * *

… Puisis sapnī meklēja savu dogu. Viņš klīda pa jucek­līgiem pamestu jaunceltņu rajoniem, beidzot nonāk­dams nomales privātmāju zonā un atdurdamies aklā šķērsieliņā. Pa pusatvērtām garāžas durvīm ielūkojies šaurajā telpā, ieraudzīja sēžam bārdas sariem no­augušus vīrus, kas atrau­gādamies dzēra alu. Tie viņā skatījās ar daļēju interesi un aizdomām, jo nebija bieži redzējuši cilvēku vienā pidžamā staigājam pa piesnigušu pilsētu. Puisis pieklājīgi apjautājās, vai nav pamanījuši suni. Viens no tiem jestri atbildēja, ka suņu alu nedzer. Otrs tūdaļ iebilda, ka viņa suns alu dzer un dažkārt pat aizskrien uz veikalu pēc nākamās bundžas. Trešais neiebilda nedz pirmajam, nedz otrajam, bet visā nopietnībā sacīja — pagaidām ­nedzir­dējām zviedzam tavu jājamzirgu. Pārējie tik skaļi un dzī­vespriecīgi ierēcās, ka viņš pamodās, ieklausījās nakts klusumā un, ­pēkšņi juzdamies ļoti vientuļš, ierakās segās kā midzenī, visiem spēkiem atkal cenšoties aizmigt.