Jebkurā zināmu ekonomiskās attīstības pakāpi sasniegušā sabiedrībā kļūst aktuāls jautājums par atsevišķu personu rīcībā esošo kapitālu apvienošanu nolūkā gūt un attiecīgi sadalīt iegūto peļņu vai pārvaldīt resursus. Saimniekošanas subjekti mēdz apvienot finanšu resursus, ražošanas līdzekļus, zināšanas un specifiskās prasmes kārtot darījumus, šādi sadalot ar saimniecisko darbību saistītos riskus un kopīgās saimniekošanas rezultātā iegūto peļņu vai ciestos zaudējumus.
Mūsdienu Latvija pieder Kontinentālās Eiropas tiesību sistēmai un seno romiešu iedibinātie principi, tiesību normu recepcijas un vēsturiskās attīstības gaitā pārņemti arī Latvijas Republikas normatīvajos aktos. Tā, mūsu 1937.g. Civillikumā redzama visai tieša romiešu privāttiesību ietekme. Varam pat apgalvot, ka ar romiešu privāttiesību pamatprincipiem neiepazīstinātam un nesagatavotam interesentam Latvijas Civillikums varētu likties grūti saprotams un sarežģīti uztverams. Romiešu aizsākto tiesisko tradīciju ietekme vērojama arī citām tiesību nozarēm piederīgajās materiālo un procesuālo tiesību normās, kas daudz labāk aptveramas apzinoties un izprotot tajās ietverto tiesisko ideju romiskos pirmsākumus.
Tādējādi autors uzskata par savu pienākumu veicināt romiešu tiesību pirmavotu padziļinātu izpēti, īpaši jautājumā par ekonomisko resursu apvienošanas un kopējas apsaimniekošanas kārtības tiesisko regulējumu.
Turklāt, saskaņā ar autora rīcībā esošo informāciju, Latvijas pētnieki apskatāmo tēmu šādā griezumā nav īpaši pētījuši, ar publikācijām latviešu valodā autoram saskarties nav nācies. Tādējādi monogrāfija varētu dot zināmu ieguldījumu nacionālās tiesību zinātnes attīstībā