Dzelzsgriezējs un dūja

“Kad, rakstot grāmatu, pieliku punktu pēdējam teikumam, nodomāju: nu kādu brīdi būs miers. Aivars nenāks pie manis ik mirkli, neatgādinās par prieku un skumjām, nemēģinās prasmīgi pielabot manu tekstu vai kārtējo reizi ielēkt “vakara vadītāja” lomā.
Bet Aivars nāk joprojām. Šķiet, viņam ir par maz, ka šajā grāmatā esmu parādījusi viņu no neierastās puses — no sirsnības, līdzjūtības un no dzīves nebeidzamo alku puses. Aivara skarbums ieskanas tikai vietumis, un tas arī nav galvenais viņa būtībā. Aivars nāk un atgādina man par to mīlestību, ko viņš spēja dot man un cilvēkiem visapkārt. Par spīti dēmoniem, kas viņu laiku pa laikam mocīja. Par spīti to radītajām sāpēm.
Šī ir grāmata par Aivaru Brīzi — mūziķi, sapņotāju, Latvijas patriotu un manu tuvāko cilvēku.
Šī ir grāmata, kas, patiesību sakot, nekad netiks pabeigta.
Tāpat kā nebeigsies dziesmas, ko Aivars dziedāja.
Tāpat kā nebeigsies mīlestība.”

Elita Veidemane