Dievu mežs. Memuāri

Dievu mežs! – tā šo vietiņu jau izsenis dēvēja ļaudis.
1939. gadā Dievu mežs pēkšņi atdzīvojās, iešņācās, iemudžējās, it kā tanī būtu atgriezušies senlaiku dievi…
Nē – nekādi dievi šeit neatgriezās: šeit apmetās pilsoņi, velniem līdzīgi radījumi.

Savā atmiņu grāmatā “Dievu mežs” (1945) lietuviešu rakstnieks un dzejnieks Balis Sroga (1896–1947) atklājis piedzīvoto nacistu Štuthofas koncentrācijas nometnē, uz kuru viņš kopā ar daudziem citiem lietuviešu inteliģences pārstāvjiem tika nosūtīts pēc apcietināšanas 1943. gada martā un kurā pavadīja divus gadus.

Cilvēks, nokļuvis zvēriskā vidē, pašsaglabāšanās instinkta dzīts, pat pats nepamana, ka viņu ierauj zvēriskuma šausmās, ka viņš pats kļūst par visu šo briesmu organisku sastāvdaļu. [..] Viņa augstākās jūtas it kā notrulinās. [..] Nodarīsi pāri tuvākajam, atņemsi viņam pēdējo maizes kumosu, iegrūdīsi viņu nāves klēpī, bet varbūt pats paliksi dzīvs!
Ļoti iespējams, ka nometnē visdrausmīgākais ir šis cilvēka psihiskais stāvoklis. Stāvoklis, kad neizbēgami izgaist viss, ko cilvēki sauc par sirdsapziņu, humānismu, tuvākā mīlestību.

Jā, tieši tāds jau ir totalitārā režīma mērķis – sēt bailes, iznīdēt atšķirīgi domājošos, pakļaut ne tikai miesu, bet arī garu un prātu. Tomēr visus iznīcināt nav iespējams, un dzīvi palikušie par pieredzēto stāsta citiem.

Balis Sroga nometnē pastāvošo kārtību, izturēšanos pret ieslodzītajiem un skaudro situāciju kopumā aprakstījis, bagātīgi izmantojot sarkasmu, ironiju un melno humoru, tādējādi cenšoties vismaz nedaudz distancēties no pazemošanas un sāpēm.

Grāmata ar padomju cenzūras īsinājumiem un labojumiem lietuviešu valodā pirmo reizi tika izdota 1957. gadā, desmit gadus pēc autora nāves, latviešu valodā – 1968. gadā. Tomēr arī pēc tik daudziem gadiem tā ir aktuāla, jo totalitārie režīmi joprojām apdraud pasauli.
Šis ir pirmais pilnais, necenzētais grāmatas izdevums latviešu valodā.

No lietuviešu valodas tulkojis Harijs Gāliņš, iepriekš nepublicētos teksta fragmentus tulkojusi Marika Taube.