Cilvēka bērns

‘‘Un atkal tu meklē un tausties, un tikai dzirdi, kā tavas asinis kalst… Tad tu beidzot sāc runāt ar Dievu — vai vismaz tu domā, ka jāparunā ar pašu Dievu par visu ko, ko tu pats te nevari ne zināt, ne saprast… Un, kad tu sāc runāt, domā, ka tev būs daudz runājamā un daudz atbilžu. Beidzot tu, cilvēka bērns, stāvi rasainā rītā basām kājām smilšainā ceļa malā un redzi, ka šo atbilžu ir tikai tik vien, cik ar sauli mirdz uz putnu spārniem un ar rasu bērzu galos… To visu redzot, tev ir liela laime un nelaime reizē, tāpēc ka tu zini, ka tu esi — cilvēka bērns…’’