Manfreds Šneps-Šneppe “Balodiāna”

Manfreds Šneps-Šneppe “Balodiāna”

Grāmatas autors Manfreds Šneps-Šneppe ienāca manā dzīvē negaidīti, neparasti un, acīm redzot, uz ilgu palikšanu. Pirms kādiem desmit gadiem iegādājos viņa grāmatu “Немцы в России”. Pirmais iespaids bija, ka grāmatu sarakstījis kāds man nezināms ­pagātnes autors un man pat nenāca prātā, ka viņš dzīvo Latvijā. Tad notika mūsu pirmā tikšanās, kas pamazām pārtapa draudzībā, kas nu jau turpinās vairāku gadu garumā. ­Šobrīd Manfreds man ir liela autoritāte ne tikai inženierzinātņu, sakaru un IT jomā, kurās viņš neapšaubāmi ir liels speciālists, bet arī daudzās citās sfērās, un jo sevišķi Latvijas vēstures savdabīgajā izpratnē. Daudzi profesionālie vēsturnieki, protams, iebildīs un teiks, ka Manfreds Šneps-Šneppe vispār nav vēsturnieks un viņa vēsturisko notikumu ­interpretācija neatbilst vispārpieņemtajiem akadēmiskajiem kritērijiem un kanoniem un … viņiem būs taisnība. Tajā pat laikā, domāju, ka ne tikai uz man, bet arī uz citiem lasītājiem šī grāmata atstās dziļāku iespaidu nekā daudzas kanoniskas, akadēmiski pareizās monogrāfijas.
Manfreds vērtējot jebkuru notikumu mēģina saprast kādā veidā tautas radītā enerģija darbina vēstures lokomotīves riteņus, nevis pūš svilpi.
Mēs nedrīkstam aizmirst savu reālo pagātni pat tad, kad tās notikumi slikti korelē ar valdošajām doktrīnām, jo tādā veidā mēs paši dodam iespēju mūsu ideoloģiskajiem pretiniekiem mūs apsūdzēt negodīgumā un patiesības slēpšanā, kas, kā to pierāda prakse, agri vai vēlu tāpat kļūst zināma plašām masām. Tipisks piemērs saistībā ar Krieviju ir ­Molotova-Rībentropa pakta slepeno protokolu slēpšana. Lai arī kā tika slēpta patiesība, tā ir kļuvusi zināma mums visiem. Arī šodien, veidojot savas valsts ideoloģiju mēs to ­nedrīkstam balstīt uz nedemokrātiskiem principiem un mums izdevīgām pus­patiesībām. Mēs nedrīkstam izkropļot vēsturisko patiesību noklusējot vai pasniedzot mūsu pagātni atbilstoši šī mirkļa politiskajam pasūtījumam.
Ir diezgan grūti atrast piemērotu terminu, lai precīzi raksturotu grāmatas žanru. Riskēšu to nosaukt par vēsturisku eseju krājumu, kuru vieno galvenokārt Latvijas ­teritorija kā vēsturiskā telpa, notikumu hronoloģiskā secība un galvenie varoņi — Baložu dzimtas četru paaudžu pārstāvji, kuriem ir bijušas diezgan dažāda, bet nozīmīga loma Latvijas valsts izveides gaitā. Baložu dzimta, kā tāds grāmatas kolektīvais galvenais varonis ­parāda, ka latvieši nestāvēja malā, bet gan diezgan aktīvi iesaistījās politiskajos pro­cesos un pat spēlēja tajos nozīmīgu lomu ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā, Vācijā, Izraēlas valsts izveidē. Interesanti izsekot viņu intelektuālajai un ideoloģiskajai izaugsmei, kas ļauj secināt, ka arī latviešu inteliģence šajā laikā sāka spēlēt arvien nozīmīgaku lomu, kas vēlāk ļāva izveidoties neatkarīgai valstij.