“Arijs Skride 120”

“Arijs Skride 120”

Latvijas vizuālajā kultūrā ainavglezniecība ir viena no noturīgākajām un būtiskākajām mūsu mākslas tradīcijām. Tā ir klātesoša jau profesionālās mākslas pirmsākumos, bet, pateicoties ­Vilhelma Purvīša ainavas izpratni reformējošajam ieguldījumam, īpašu spēku tā iegūst 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā, turpinot attīstīties un mainīties visā 20. gadsimtā. Ainava Latvijas māksliniekiem ir bijusi ne tikai iespēja attēlot apkārtējo pasauli, bet arī veids, kā ieraudzīt un sajust Latviju. Daba šeit nav vien motīvs — tā kļūst par patstāvīgu mākslinieciskās ­domāšanas telpu, kurā savijas redzamais un nojaušamais, konkrētais un emocionālais, personiskais un nacionālais.

Šīs izpratnes veidošanā izšķiroša nozīme ir Vilhelmam Purvītim. Viņš ne vien būtiski pārveidoja priekšstatus par ainavglezniecības iespējām Latvijas mākslā, bet arī lika pamatus profesionālai mākslas izglītībai. Latvijas Mākslas akadēmija kļuva par institūciju, kurā tika nostiprināti akadēmiskās meistarības principi un veidota latviešu nacionālās mākslas skolas profesionālā pēctecība.

Šajā ainaviskajā tradīcijā savu vietu ieņem gleznotājs Arijs Skride. Viņa daiļrade turpina ­Purvīša aizsākto ainavas redzējumu, vienlaikus piešķirot tam dziļi personisku skanējumu. ­Skridem daba nav tikai redzamais — tā ir gaismas, gaisa, krāsas un noskaņas nepārtraukti ­mainīgā pasaule. Viņa gleznās apkārtējā vide neatklājas kā statiska realitāte, bet gan kā dzīvs, elpojošs organisms, kurā katrs gadalaiks, gaismas maiņa vai atmosfēras stāvoklis kļūst par ­iespēju sarunai. Skrides ainava ir klusa, taču šajā klusumā ir ietilpīga iekšēja intensitāte.

Grāmata par gleznotāju un pedagogu Ariju Skridi ir korekts, atturīgs un vienlaikus dziļi ieinteresēts stāsts par mākslinieka radošo darbību, mācību gadiem, personības tapšanu, kā arī viņa ieguldījumu Latvijas mākslas vēsturē un pedagoģijā. Dr. art. Kristīnes Ogles pētījums ir visaptverošs un rūpīgs, vienlaikus saudzīgi atklājot Skrides daiļrades nozīmīgākās šķautnes un viņa vietu Latvijas mākslas procesā. Būtisku cilvēcisku dimensiju grāmatai piešķir Jura Ģērmaņa un Imanta Lancmaņa atmiņas — personiski stāsti par savu skolotāju, kas ļauj ieraudzīt Ariju Skridi ne tikai kā mākslinieku un pedagogu, bet arī kā personību, kas atstājusi pēdas savos laikabiedros.

Šī grāmata ir godprātīgs stāsts par stabilu, pārliecinošu un profesionāli vērtētu personību Latvijas mākslas daudzveidīgajā audumā. Vienlaikus tā ir arī liecība par kādu Latvijas glezniecības tradīcijas posmu, par skolotāja un skolēna attiecībām, par profesionālās meistarības pārmantojamību un par ainavu kā vienu no tiem mākslas veidiem, kuros īpaši spilgti atklājas mūsu attiecības ar savu zemi.

Māra Lāce, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Padomes locekle