“Ābrams Kleckins laikabiedru atmiņās”

“Ābrams Kleckins laikabiedru atmiņās”

Pat tad, kad viņš kļūdījās, tās bija gudra cilvēka kļūdas. Viņš ļāva uzplaukt tiem cilvēkiem, kuros viņš saskatīja, ka viņi ies tālāk par viņu, tajā pašā laikā neaizmirstot, ka jāpasakās tieši viņam. Ja, sākot mācīties žurnālistos, es zināju tikai Ābramu no “Skroderdienām Silmačos” un Ābramu Linkolnu, tagad pirmais, kurš man asociējas ar šo vārdu, ir pasniedzējs Ābrams Kļockins.

Tā ir stabili zināma patiesība — padomijā prasmīgi piekopām “Ēzopa valodu”, publicisti un mākslinieki lieliski izteicās zemtekstos. Mūsu skolotāja moto bija: “Uzrakstīt var par visu, tikai jāprot.” Un šī neapgāžamā patiesība, manuprāt, aktualitāti nezaudēs nekad, lai kādos sociāli vai politiski diktētos apstākļos mēs nedzīvotu. Tieši no kuratora pirmoreiz dzirdēju atziņu par nepieciešamību apzināt — ko dzīvē spējam un ko nespējam grozīt — un personisko drosmi atšķirt pirmo no otrā.

Inteliģenci Ābrams Kleckins uzskatīja par savas dzīves pozīciju. Vispirms — uzzināt, saprast, un tikai tad — atšķirt. Nevis būt radošam un peldēt pa straumi, bet būt tik garīgi stipram, lai noteiktos apstākļos ietu pret straumi, arī tad, ja tas ir mokoši vai pat bīstami. Un Ābrams ar savu godīgumu pret sevi iedrošināja arī citus. Viņš nebaidījās runāt patiesi arī tad, kad bija paredzams, ka tiks saukts par žīdu masonu, par Kremļa dzeguzi vai arī par pārdevušos latviešu nacionālistiem.

Padomju laiki pieprasīja būt gataviem demokrātijai. Pirmkārt, — uzskatu ziņā. Es neteiktu, ka latviešiem trūktu domātāju, bet viņi bieži vien baidījās būt atklāti pēc visa tā negatīvā, kas bija piedzīvots. Ābrams, būdams ebrejs, kuram bija plašāki sakari arī ārpus Latvijas, pārstāvēja ebreju demokrātisko domāšanu, kas bija nostiprinājusies pasaulē. Līdz ar to — viņš neskrēja ar galvu sienā, bet prata diplomātiski un pozitīvā veidā aizstāvēt tādus uzskatus, kas varēja nepatikt valdošajai varai.