Dullie stāsti

Šos stāstus pats Vladimirs Kaijaks dēvēja par dullajiem stāstiem. Tajos ir drusciņ no visa kā – mistikas, fantāzijas, šermuļu un neparastu ideju. Laikā, kad tie tapa – no 20. gadsimta 70. līdz 90. gadiem – tie izaicinoši pārkāpa visus tālaika literāros ierobežojumus, rādīja garu degunu cenzoriem un reālisma sludinātājiem. Tomēr vienlaikus šie stāsti ir izcili meistarīgas psiholoģiskas etīdes, kas lasītājam liek pavisam nopietni apdomāt: un ja nu patiešām….?
Nu, patiešām dulli!