Piemares vējos

Senajā kuršu Piemarē, tāpat kā citur, rit jaunlaiku tehnoloģizētā dzīve. Bet te joprojām pūš arī radoši vēji. Kā jūra nes krastā dzintaru, tā radošie vēji atpūš te jaunus dzejoļus, te visādus stāstus.
Rakstnieku ģilde Kurzemes piekrastes smilšainajā krantē turas atspērusies un ik pa laikam rāmā garā uztapina kādus literārus krāšņumus. Un kā jau iracionālā radošumā — līdzās vērtumiem gadās arī pa brāķa gabalam. Bet rakstnieki un vienkārši rakstītāji nenoskumst un asina savas rakstāmspalvas jaunu šedevru radīšanai, ko laist tautās.
Lai čakli saradītais neietu zudībā, lai kaut simboliski samērotos spēkiem un lai mākslinieciskā enerģija izstarotu trejdeviņkārtīgā spēkā, periodiski top liepājnieku, piemariešu, literārie kopkrājumi. Liepājas pusē savus radošo darbu žurnālus, izlases un almanahus veidojuši gan vairāku skolu audzēkņi un Liepājas Universitātes studenti, gan dažādu konfesiju kristīgie dzejdari un literātu un mūziķu kluba “Helikons” dalībnieki, gan, protams, Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas biedri un citi ar literatūru apsēstie. Līdz šim jau iznākuši dzejas kop­krājumi “Vētru strīpa” (2001) un “Krizdoļu ķocis” (2004), kā arī dzejas, prozas un drāmas apkopojums “Liepājnieku smilšu rausis” (1999). Publicētas divas liepājnieku literāro jaundarbu izlases “Ar sakņu sajūtu vējā” (2007; 2008). Izdots daudzvalodu dzejas krājums “Baltijas vējš” (2010).
Grāmatas “Vētru strīpa” priekšvārdā viens no tās redaktoriem dzejnieks Olafs Gūtmanis atgādina it kā elementāri vispārzināmo, bet nereti aizmirsto, ka latviešu literatūra top visos Latvijas novados, nevis tikai Rīgā vien:
“Platā un dziļā “dzejas Daugava” tek cauri Rīgai, tā pārstāv latviešu literatūru arī Baltijas jūrā un pasaules okeānos. Taču šo liktens upi baro arī pietekas un sīkās straumītes, kas ievijas dižajā plūsmā. (..) Nebīstoties kļūt par mākslīgi izraktu novadgrāvi, šī Kurzemes puses pieteka, cerams, aizsniegs arī “dzejas Daugavas” plašos un dziļos ūdeņus.”
Līdzīgas cerības un līdzīgs attaisnojums ir arī jaunajam kopkrājumam. Latviešu kultūras spēks vienlīdz nomanāms kā tās specifiskajā identitātē, tā arī daudzveidībā. Daudzveidība ar visplašāko tematisko, stilistisko un žanrisko izvērsumu uzskatāma par vienu no svarīgākajiem literārā procesa raksturotājvārdiem Latvijas val­stiskuma 20.–30. gadu posmā. Pēc tās maksimāli jātiecas arī atjaunotās nacionālās valsts apstākļos.
Dienvidkurzeme allaž bijusi viens no latviešu literārā procesa epicentriem. To dažādos laikperiodos pierādījuši Jēkabs Janševskis un Andrejs Kurcijs, Mirdza Ķempe un Alberts Caune, Egons Līvs, Jānis Peters, Olafs Gūtmanis, Ēriks Kūlis un daudzi citi.
Jaunajā krājumā iekļautie darbi rāda Liepājas un Lejas­kurzemes literāro ainavu, kāda tā konturējas 21. gad­simta otrās desmitgades nogalē. Šajā ainavā ieraugāmas dzīves un daiļrades pilnbrieda laika autoru stabilitāti apliecinošās kompozīcijas (Modris Zihmanis, Dzidra Šmite, Edvīns Tauriņš un Ēriks Kūlis, arī Brinda Ceriņa, Gunta Šnipke un Jana Egle), bet turpat līdzās — jaunāku literatūras censoņu mainīgās pasaules izjūtas vārdiskās gleznas. Krājuma darbu kopaina, gana raiba būdama, uzrāda gan spilgtākas virsotnes, gan potenciālus iztrūkumus, starp kuriem minami arī lokālās tēlainības kolorīta nepietiekamība, novadnieciskās specifikas deficīts. Toties lasītāju simpātijas varētu izpelnīties autoru un viņu varoņu tik niansēti dažādās dvēseļu portretu intīmās atklāsmes.
Grāmatas tekstos pulsē neizskaistināta dzīve dažādās noskaņu krāsās un daudzveidīgās stila niansēs. No na­turāl­reālisma līdz groteskai, no romantiska lirisma līdz totālam Tauriņsirreālismam. Teksti ar sirsnību un sentimentu, ar ironiju un humoru, ar drūmiem toņiem un pat apokaliptisku dramatismu (Dace Metēja: “dievs pasauli šķīsta/ ar letālām lietus lāsēm”). Arī — lauskās ­sa­plīsusi dzīve. Bet, par laimi, — arī ar cerībām un iespējām no lauskām darināt skaistu mozaīku. Arī viss pie­mariešu krājums ir kā daudzkrāsu mozaīka, kā raibs kurzemnieku lupatdeķis. Gan dzeja un proza, gan dzejiska proza un proziska dzeja.
Krājuma veidotāji novēl skaistus satikšanās brīžus lite­ratūrā un, cerams, arī emocionālu bagātināšanos.
Lai pūš Piemares literārie vēji! Bet: “Dod, Dieviņ/ Vējiņam pūst/ Bet nekad tik stipri/ Ka aizpūš mani/ No Kurzemes” (Gunita Boka)!