Šis sējums apkopo laika periodu no 1977. līdz 1986. gadam. Gunāra Priedes dzīvē tas ir Rakstnieku savienības laiks. Tā pilnīgi noteikti nav vēl tā Rakstnieku savienība, kas bija trešās atmodas avangardā, veidoja tās intelektuālo un garīgo kodolu, un tomēr ― Gunāra Priedes vadītā Rakstnieku savienība veido augsni 80. gadu vidus un beigu notikumiem.
Man nav izdevies precīzi atklāt, tieši kurā dienā Gunāra Priedes un Rakstnieku savienības aktīvāko biedru pārliecība par to, kādai jābūt rakstnieku lomai un uzdevumiem, kļūst atšķirīga un noved pie Gunāra Priedes atstādināšanas no amata, par kādu, saucot lietas īstajos vārdos, jāuzskata Imanta Ziedoņa un Regīnas Ezeras aicinājums uzrakstīt atlūgumu un pensionēties 1984. gada decembrī, kad Priedem ir 56 gadi! Gunāra Priedes pienākumus uzņemas viņa “nemīlulis” ― dzejnieks Jānis Peters. Tā kā Gunārs Priede vēl dzīves laikā izlēma publiskot 1984. gada dienasgrāmatu, kurā ir Peteram neglaimojoši vārdi, tad šīs antipātijas ir noteiktas un neslēptas.
Un tomēr ― nav ļaunuma bez labuma. Astoņdesmito gadu vidū top divas no vislabākajām Gunāra Priedes lugām ― “Centrifūga”, kas pirmoreiz atspoguļo kara beigu notikumus Kurzemes katlā, pārbaudot katra cilvēcības mērogu ekstrēmos apstākļos, un “Sniegotie kalni”, kurā atklāta totalitāras ideoloģijas struktūra un tās iedarbības mehānisms. Jau atkal — uz katru no mums, kam sava vienīgā dzīve būs jānodzīvo sistēmā. Drīz pēc tam sistēma sabruka.
Dr. art. Ieva Struka