Daina Jansone-Treice “Uz savas esības skatuves”

Es ienācu šai pasaulītē kaila un vientuļa. Vēl nesa­prasta. Es biju iepeldējusi šai gaismas straumē tik neparasti brīnumaini — no cita krasta… Nepie­lūdzami bija atnācis Mans Laiks. Es atrados uz savas esības skatuves. Man apkārt ņirbēja, paloja, plīvoja gaismas jūklis. Man bij jau iedalīta sava loma. Un es sāku to apgūt, lai spēlētu. Es sajutu iedrīk­stēšanās tvīksmi ieplūs­tam savā ķermenī. Svēts liktensvējš mani nesa tālāk un augstāk. Es biju ceļā uz mīlestības salu… Kamēr debesu vārti vēl vaļā, es, stiegrojot ceļu grūtu, ziedu ziediem daudzkrāsainiem — gan saldiem, gan sūriem.

Uz savas esības skatuves es vēl joprojām dzīvoju, mēģinot iemūžināt to ceļu, pa kuru aizgāja Dauka, saukts par Dullo…

Daina Jansone-Treice