Krīpenu dzimta, tāpat kā Daukšu dzimta, cēlusies no leģendām apvītajām vendu-līvu karavīru dzimtām, kam kara gadījumā bija jāaizstāv Cēsis. Viņi bija saimnieki viensētās, kas atradās uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem no Cēsīm. Brīvo vendu-līvu sētas lokveidīgi ietvēra Cēsis no trim pusēm. Kādā valodā viņi runāja — līvu vai skandināvu —, to vairs neviens nepateiks. Pēc Ziemeļu kara liela daļa šo karavīru dzimtu tika izkauta, īpašās tiesības zaudētas. Bet tie, kuri izdzīvoja un vēlākajos laikos pēcteči izvēlējās militāro karjeru, tiem pūrā nāca senču karavīru dotības. Simboliski, bet varbūt arī likumsakarīgi, ka pulkvedim A. Krīpenam cīņas par Latvijas Neatkarību sākās tieši Cēsīs.
Būdams komandieris gūstekņu nometnēs Putlosā un Zedelgemā, pulkvedis Arvīds Krīpens stāvēja pie organizācijas “Daugavas Vanagi” šūpuļa. Viņa godīgums un atbildības sajūta, kā arī Tēvzemes mīlestība rādīja priekšzīmi, kam sekojuši tūkstoši Daugavas vanagu un vanadžu plašajā pasaulē, kā arī tagad Latvijā.
Krīpens nekad neieņēma organizācijas augstākos amatus — tos viņš atstāja citiem saviem cīņu biedriem. Dibinājis Oldenburgas “DV” nodaļu Vācijā un darbojies Sidnejas “DV” nodaļā, viņš vadošus amatus ieņēma citās trimdas organizācijās. Tomēr viņš visu mūžu bija uzticīgs “Daugavas Vanagiem” un tā karogam, savam Latviešu leģiona 32. pulka karogam, ko 1952. gada augustā svinīgā ceremonijā nodeva organizācijas Centrālās valdes glabāšanā kā latviešu tautas brīvības simbolu.