“Mihails Kublinskis. Lielais noslēpums”

Uz visu mūsu teātru fona es Kublinskim atvēlētu vienu no pirmajām vietām augstākajā rangā. Tās bija ļoti nopietnas izrādes, ievērojami aktierdarbi. Augstu viņu vērtēja arī tik nopietna teātra zinātniece kā Lilija Dzene.

Un tad Tu, Miku, pie manis atnāci sapnī, smaidīji un bez vārdiem teici: “Neraudi, meitenīt! Mēs kopā esam daudz paveikuši, un Lielajā Pasaules telpā nekas nepazūd. Paies laiks, un kādiem tiks iedoti mūsu spārni, un sāksies viņu lidojums.”

Viņš vienmēr izvēlējās labas lugas, tuvāka bija tāda dramaturģija, kurā ar ­zināmu smeldzi atklājās cilvēka iekšējā pasaule. Kroņa numurs bija “Santa­krusa”! Nevaru iedomāties, ka kāds jebkad varētu to iestudēt labāk! Viņš ­strādāja no visaugstākās raudzes — no savas sirds.

Miks vienmēr teica: “Nedrīkst uz skatuves nākt ar aukstu sirdi.” Bet varēja būt arī nežēlīgs. Viņam bija tādi Patiesības svētki, kad pateica visu, ko par kādu ­aktieri domāja. Šausmīgi skarbi, bet ļoti patiesi.

Otru tik estētiski prasīgu režisoru kā Kublinskis neesmu saticis. Viņam bija svarīgs absolūti viss. Mikam visas izrādes bija kā gleznas.

Manā izaugsmē Mikam ir milzu loma, nenovērtējama. Lēciens pilnīgi citā plauktā. Mūsdienu formas teātrī neviens vairs neprot ielīst dvēselē. Mikam bija talants, ka viņš spēja aktieri pagriezt negaidītā virzienā.

Gadiem ritot, līdzīgi kā Rainim, aizvien aktuālāk sāka skanēt vārdi: “Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada…” Arī Viņa pēdējais ceļš Mūžībā paliks kā liels ­noslēpums.