Šajā grāmatā — par spīti visam, kā teiktu aktieris, režisors, dramaturgs, teātra vēsturnieks, stāstnieks un pedagogs Kārlis Pamše, — ir apkopotas mūsu sarunas par mākslu un dzīvi turpat trīsdesmit gadu laikā (1986–2015). Tās veido savdabīgu dokumentālu monogrāfiju par viņa veikto Latvijas Nacionālajā teātrī (1944–1965), Valsts Rīgas Operetes teātrī (1966–1989) un Rīgas Muzikāli poētiskajā teātrī (1989–1999), par noieto dzīves ceļu un tajā sastaptajiem līdzcilvēkiem.
Kārlim bija dziļa cieņa pret radošām personībām neatkarīgi no viņu vecuma un mākslas jomas. Viņš stāstīja man savus stāstus, bet kas šobrīd stāsta bērniem stāstus par Latviju un tās izcilībām, lai viņi kļūtu īsteni cilvēki? Šis ir mans sirdsdarbs Latvijai un cilvēkiem, kuri mani veidojuši, jo esmu pārliecināts — ja nezinām savu vēsturi, tad arī nevaram neko nodot tālāk, jo nav atspēriena punkta. Tikai tad, kad cilvēki Latvijā iemīlēs un spēs godāt savus skolotājus, viņiem pavērsies jauni garīgi apvāršņi.