Kamilla Lekberga “Akmeņkalis”

“Viņa jutās kā milzīga viļņa nesta, kuram nedz gribēja, nedz spēja pretoties. Tik spēcīgas jūtas pret kādu cilvēku bija reizē biedējošas un patīkamas, un viņa saprata, ka īslaicīgās aizraušanās, kuras agrāk uztvērusi nopietni, bijusi tikai bērnu spēle. Tagad viņu bija pārņēmušas pieaugušas sievietes jūtas, un tās bija spēcīgākas, nekā viņa spēja iedomāties. Garajās pārdomu stundās kopš tā rīta pār viņu brīžiem nāca apskaidrība, ka kvēli krūtīs galvenokārt izraisīja ilgas pēc aizliegtā augļa. Un tomēr jūtas bija patiesas, un viņa nebija radusi sev ko liegt. Un negrasījās to darīt arī tagad, lai gan konkrēta plāna nebija. Tikai apziņa, ko viņa vēlējās un ka vēlējās to tagad. Sekas viņa nemēdza apsvērt, un, galu galā, viss vienmēr bija izdevies, kāpēc lai tagad būtu citādi?”