Ceļinieks un mēnessgaisma

Kad gan vēl, ja ne kāzu ceļojumā, vīrietis varētu attapties, ka nedrīkst atteikties no jaunības ideāliem un nevar tā vienkārši noliekt galvu laulības jūgā.

Antala Serba romānā ceļinieks, mēnesgaismas transā būdams, aizbēg no jaunās sievas, lai piepildītu un turpinātu dzīvot to jaunību, kas nu ir neatgūstami zaudēta. Aizbēgušais vīrs meklē atbildi uz jautājumu, vai ar dvēseles laika mašīnu ir iespējams atgriezties pagātnē, vai tagadni ir iespējams uzlabot ar pusceļā palikušās dzīves epizodēm, un vai cilvēks reiz varēs atbrīvoties no sava “es” ieslodzījuma un nu par maldiem uzskatītām pieauguša cilvēka važām.

“Ceļinieks un mēnessgaisma” ir romāns par cilvēku, kurš meklē un analizē sevi. Veltīgi romāna varonis Mihājs vispirms vēlas laulībā dzīvot pilsonisku konformista dzīvi un veltīgi aizbēg no šīs dzīves; romāna beigās viņš atrodas turpat, kur sākumā: viņam nākas lauzties iekšā tur, kur negrib.

“Un, ja cilvēks dzīvo, vēl arvien kaut kas var notikt”. Ar šādu teikumu beidzas šis, ar smalkām psiholoģiskām apcerēm rakstītais romāns, pirmo reizi izdots 1932. gadā un kopš tā laika guvis panākumus visā pasaulē.