20. gadsimta 30. gadi – liesmojošs, drudžains modernitātes laiks, it īpaši kino. Kāds ievērojams japāņu ierēdnis iztēlojas celuloīda asi starp Tokiju un Berlīni. Tāpēc liktenis aizved grūtsirdīgo šveiciešu kinorežisoru Emīlu Nēgeli uz Japānu, kur viņš plāno uzņemt šausmu filmu un satikt savu mīļāko Idu. Bet viss nenotiek tā, kā plānots, patiesību sakot, nekāda plāna nemaz nav…
Romāns rakstīts pēc 序破急 džjo-ha-kjū, tradicionālā japāņu Nō teātra shēmas, kur darbība sākas lēni, tad paātrinās un beidzas pavisam ātri. Zīmes atsevišķi nozīmē ‘sākums’, ‘lūzums’, ‘ātrums, steiga’.
“Pievērsiet uzmanību aktieriem,” Kono klusi saka, “viņiem jāpārvietojas pa skatuvi kā delikātiem gariem, šļūkājot un slidinot kājas, neatraujot tās no skatuves dēļiem.”
Mirušie ir bezgala vientuļas būtnes, viņi neturas kopā savā starpā, viņi piedzimst vieni, mirst un arī atdzimst vieni.
Šveiciešu rakstnieks Kristians Krahts (Christian Kracht, dzimis 1966. gadā) ir viens no mūsdienu pašiem izcilākajiem prozaiķiem. Latviski savulaik izdoti viņa romāni “Fāzerlande”, “1979” un “Metāns” (sarakstīts kopā ar Ingo Nīrmani). “Mirušie” ir Krahta jaunākais romāns, par kuru viņš 2016. gadā saņēmis Hermaņa Heses balvu un Šveices Grāmatu balvu.