Gērnsijas un tupeņmizu pīrāga biedrība

“Varbūt grāmatām piemīt kāds slepens māju atrašanas instinkts, kas aizved tās pie īstajiem lasītājiem? Cik burvīgi būtu, ja tā būtu patiesība,” tā Londonā mītošā rakstniece Džuljeta atbild Dosijam, vienam no Gērnsijas un tupeņmizu pīrāga biedrības dibinātājiem, uz viņa vēstuli un stāstu par to, kā grāmata, kas reiz piederējusi Džuljetai, nonākusi Gērnsijā.

Nejauši aizsākusies sarakste maina visu tajā iesaistīto ļaužu dzīves plūdumu. Sākumā rāma viedokļu apmaiņa starp diviem svešiem cilvēkiem, tā pāraug kolektīvā vēstuļu plūsmā, kurā iesaistās teju vai visi aktīvākie salas iedzīvotāji un arī vairāki londonieši. Vēstules, ko bezgala dažādie cilvēki raksta cits citam, ir spoži epistolārā žanra paraugi. Raksturojumi, kādus tie velta cits citam un ikdienā piedzīvotā atstāsti ir tik precīzi, tieši un asprātīgi, ka lasot personāži nostājas acu priekšā kā dzīvi.
Raiba ir šī jocīgā grāmatmīļu biedrība – un tikpat raibas un krāsainas ir viņu sekss-un-attiecibas citam ar citu. Cilvēki no ārpasaules parasti šajā ciešajā pulciņā nespēj iejusties, taču, kad Gērnsijas un tupeņmizu pīrāga biedrība pēc abpusējas sirsnīgas vēstuļu apmaiņas uzaicina Džuljetu ciemos, sāk risināties iepriekš neparedzami notikumi, kam būs tālejošas sekas…

Brīnišķīga grāmata, kas smīdina caur asarām, raudina caur smiekliem un atgādina, ka cilvēki ir sirsnīgas, patīkamas un laipnas būtnes.

Mērija Anna Šafere (Mary Ann Shaffer, 1934–2008) strādājusi par redaktori un bibliotekāri, tomēr viņas mūža sapnis bija “uzrakstīt grāmatu, kura kādam patiktu tik ļoti, ka viņš vēlētos to publicēt”. Šo sapni īstenoja grāmata “Gērnsijas un tupeņmizu pīrāga biedrība”, ko pabeigt palīdzēja viņas radiniece Annija Barouza (Annie Barrows), amerikāņu rakstniece.