Ēriks Kūlis “Ja ietu vēl labāk, vairs nevarētu ciest”

Ironiskai prozai piemīt maķenīt radniecīgas attiecības gan ar pašu nopietnāko literatūru, jo arī tās rūpju pilnajā vaigā par dzīves subjektīvismu pavīd kāda smaida ēna, gan ar humoresku, kas, ļoti iespējams dažus nejaušus gēnus varētu būt saķērusi no kāda lecīga feļetona.
Augstāk pieminētais izteiksmes veids nav ne par matu sliktāks kā, piemēram, vella pillna mākslinieka zīmētais draudzīgais šaržs, vai, senās, draiskās apdziedāšanās dziesmas, ko visos piemērotos gadījumos likuši lietā mūsu senči un par tajās pieminētajiem varoņiem uzjautrināties ir tik pat saprotami, kā mīlēt savu tuvāko. Vārdu sakot — ja esi dzīvs, tev par šo neapšaubāmo patiesību dažkārt jāpasmaida.