Ar māju plecos

Romāns iepazīstina ar namdari un fanātiķi Anti Aconu. Apkārtējo acīs tādu, kuram „jumts aizbraucis”.

Autores radītais varonis pauž, lūdz, atgādina, ka dzimtā māja jānes visur sev līdzi! Īrijā, Anglijā – vienalga, kur: “Rādiet sveštautiešiem savu latvisko pili, kas plecos līdzi! Lai brīnās, kādas tiem latviešiem sētas! Bez pajumtes cilvēks ir bojāgājējs.”

Anta sieva no kaimiņmājas atstāj bērnus Anta gādībā un dodas uz Īriju. Savdabīgs liktenis sagaida jauno sievieti, kura noniecinājusi divas mājas – tēva „Osājus” un vīra „Ievaišus”.

Mājā pat sienas ārstē. Anta vecvecāki – sapņu tulce vecāmāte un dzīves gudrais vectēvs Antī saskata vairāk nekā parastu Aconu –  mazdēla plaukstā ierakstīta Jumja zīme. Mistēriska, ar lielu nozīmi un iespaidu uz visu Antim tuvo cilvēku likteņgaitām.

Kokdaris AntisAcons darina visdažādākās mājas no koka. Viņam pieder Latvijā pirmais un vienīgais māju muzejs. No tuvienes un tālienes tūristi brauc lūkot ne tikai Strūves Ģeodēziskā loka punktu Ievaisī, bet arī Anta māju uz ūdens, vēstuļu māju, mūža māju, leļļu māju, putnu māju.

Šai mājai ilgus gadus tuvojas Ieva, puaudža gados sastaptā meitene, kuras attieksme pret māju ir līdzīga Antī mītošajai mīlestībai. Vai kopā spēj būt vienīgi līdzīgie? Viņi gājuši viens otram pretī gadu desmitiem. Kāda būs tikšanās?