Joomla!


Redaktora recenzija

Redaktora recenzija (106)

Pirmā lieta, ko es darīju pēc iepazīšanās ar Aināra Kadiša grāmatu "Sibīrijas piezīmes. Vitimas upes noslēpumi"- vēlreiz izlasīju krievu ģeogrāfa Vladimira Kaganska interviju žurnālam Rīgas laiks (2017. gada augusta numurs). Tajā ir šādi vārdi vārdi: "Tūrists iet uz turieni, kur ir kaut kas patīkams, bet ceļotājs tiecas uz vietām, kur kaut kas kļūst saprotams". Tieši tas ir izdevies šīs grāmatas autoram. "Sibīrijas piezīmes. Vitimas upes noslēpumi" ir kaut kas pa vidu ceļojuma aprakstam un aizraujošam detektīvam. Lielisks pierādījums tam, ka arī modernajā laikmetā vēl iespējami īsti ceļojumi un patiesi piedzīvojumi, ka kaut kur pasaulē vēl ir atrodama neskarta, pat mežonīga daba. Ka joprojām sastopami dabiski, skaidri cilvēki, kuri saka to, ko domā. Varam tikai apbrīnot Aināru Kadišu par viņa uzņēmību doties tik tālā un, nav noliegt, arī bīstamā ceļā, par prasmi atrast tādas pērles kā Vitimas upe tālajā Austrumsibīrijā. Un pateikt paldies, ka viņam pietika enerģijas un iedvesmas to visu aprakstīt.  
Daktera Danilāna personības starojums nes viņa atziņas par veselību visplašākai publikai. Tomēr būtu nepareiza ierobežot viņa zināšanas ar vienu nozari. Anatolijs Danilāns raksta par to, ko mēs saucam par dzīvi, un, domāju, katrs, paņēmis vien rokās grāmatu ar rūķi sarkanā cepurē uz vāka, sajutīs pozitīvas enerģijas lādiņu sev un savam grāmatu plauktam.
Kā zēnam izaugt par vīrieti sabiedrībā, kur vīrišķība tās tradicionālajā izpratnē vismaz ikdienā nav pieprasīta, kurā aizvien noteiktāk un uzstājīgāk sevi piesaka feminisms? Sabiedrībā, kurā bezmaz vai no katra stūra uzglūn iespējas tikt apsūdzētam par seksuālo uzmākšanos? Kurā tik daudzi zēni izaug nepilnās ģimenēs bez tēviem?Uz to grāmatā "Vīrieša princips" mēģina atbildēt tās autors Uve Petenbergs (dz. 1961), kurš pats ir diplomēts psihoterapeits, precējies divu dēlu tēvs. Interesanti, ka savu darba karjeru sācis uzņēmējs, nodarbojies ar tirdzniecību.Vispirms šī grāmata būs noderīga ikvienam pieaugušam vīrietim, kuram šķiet, ka vajadzētu sakārtot dzīvi. Tiem, kuri interesējas par vīrieša vietu un lomu modernajā pasaulē. Bet visvairāk- jaunajām un vairs ne tik jaunajām māmiņām, kurām dažkārt šķiet, ka viņu piecdesmitgadīgais dēls joprojām ir aprūpējams un uzraugāms bērns.   Juris Lorencs
  Zem Doma laukuma bruģa pukst ne vien Rīgas, bet visas Latvijas sirds. Rīgas Doms tapis teju vienlaikus ar jaundibināto Rīga pilsētu kā bīskapa Alberta varenības un ietekmes simbols. Pamazām tas iemantojis luteriskās domas skaidrību, bet padomju laikus sakrālā celtne pārdzīvoja kā populāra koncertzāle. Ne brīdi savā vairāk nekā astoņus gadsimtus garajā mūžā Doms nav bijis vien arhitektoniski izsmalcināta ēka. Tas ir liecība par Latviju un tās kultūrtelpas tapšanu no kristietības pirmajiem soļiem lībiešu zemē līdz laikmetīgās mākslas norisēm, kas pēdējos gados jo spilgti iekrāsojušas Doma dārzu. Faktoloģiski precīzs, tomēr pret vēsturiskajām kolīzijām iejūtīgs ir grāmatas autores Elitas Grosmanes vēstījums, kas ļauj ielūkoties aiz Doma vārtiem. Apgāda "Jumava" redaktore Marija Leščinska
 Cena 15.39 Eur  pirkt
Reti interesanta grāmata, kas mums tik sāpīgo vēstures posmu apskata kā ģimenes stāstu, salīdzinot kara laika notikumus Somijā un Latvijā. Kā jau tas bieži pierādījies, tieši mutvārdu vēsture visiejūtīgāk stāsta par to, kā lielie pasaules notikumi atspoguļojas atsevišķu cilvēku likteņos. Pēteris Bolšaitis.
 Cena 8.98 Eur  pirkt
Renē Nībergs “Pēdējais vilciens uz Maskavu” Renē Nībergs ir bijis Somijas vēstnieks Krievijā un Vācijā. Viņa karjeras augstumi ļauj saskatīt tās ideju sadursmes, kas noteikušas vēstures gaitu. Šī iemesla dēļ viņš spēj izstāstīt savas mātes dzimtas stāstu, ne tikai attēlojot ebreju ģimenes sarežģītos likteņus Helsinkos, Rīgā un Pēterburgā, bet arī atšķetinot pagājušā gadsimta lielos mezglus. Viņa ciemošanās Rīgā bija kā atgriešanās pie saknēm, savukārt mēs, kas piedalījāmies viņa pasākumos, izbaudījām augstās diplomātijas šarmu. Kā izteicies Normans Deiviss, par vēsturi jāprot runāt saistoši, un Renē Nībergam tas ir izdevies.
Otrdiena, 21 novembris 2017 14:47

Juris Visockis par “Latvijas leģendas”, 7. sēju

Written by
Kur dzīvo Latvijas patriotisms? Vai tā pieraksta vieta ir Rīgā, kur atrodas mūsu valsts svarīgākās institūcijas, kur notiek parādes un salūti par godu patriotu nedēļai? Tur, kur atrodas Brīvības piemineklis un citi mūsu valsts simboli? Vai Rīgas pilī, kur rīkojas Valsts prezidents? Jaunatnei veltītā grāmatu sērija “Latvijas leģendas” rāda, ka sarkanbaltsarkanās krāsās ir visa valsts un tās novadi ir bagāti ar ļaudīm, kas dara Latviju lielu. No Liepājas nāk Kārlis Zāle, Likteņdārzs tiek veidots Koknesē, Melānijas Vanagas dzimtā vieta ir Amatas krastos, Oļģerts Kroders ir Valmieras leģenda, un Daugavpils stāsts pavēstīts vienā “ELPAS” vilcienā. Tāpat arī Lāčplēša dienas uguntiņas deg ne tikai Rīgā, bet visā valstī.
Saistošā ikdiena Somu diplomāta Renē Nīberga grāmata "Pēdējais vilciens uz Maskavu" ir kārtējais apliecinājums tam, ka pati interesantākā, pati saistošākā vēsture ir individuālo cilvēku, viņu ģimeņu vēsture, skatīta caur ikdienas dzīves prizmu. Renē māte Feiga tiek izstumta no ierastās ebrejiskās Helsinku vides pēc precībām ar kristīgā ticībā izaugušu jauktu somu- zviedru tautības puisi. Ar to arī sākās gluži vai neticamais Renē stāsts. Vispirms jau atmiņas par bērnību somiski- zviedriski- vāciski- ebrejiskā vidē, pat krieviskā vidē, nebeidzamie mātes stāsti par Rīgu, kur "bijusi tik laba dzīve", atmiņas par tēva Bruno biežo viesošanos Padomju Savienībā, tikšanās ar radiem Rīgā. Caur ikdienišķiem, pat sadzīviskiem notikumiem "Pēdējais vilciens uz Maskavu" atklāj daudzas maz zināmas vēstures aizkulises ne tikai Somijā, bet arī Latvijā, Krievijas impērijā, Padomju Savienībā. Laba un vērtīga lasāmviela katram, kas interesējas par latviešu un ebreju tautu, patiesībā visas Eiropas vēsturi. Vai varat iedomāties, ko raksta Nībergs par 1950- to gadu Helsinkiem? Te būs: "Tēvs pārveda (no PSRS- J.L.) pavisam, lielisku, nelielu televīzijas uztvērēju... Puse no manas klases zēniem nāca pie mums skatīties Tallinas TV pārraides, no kurām mēs neko nesapratām..." Lūk, kādi bija laiki! Juris Lorencs
Bez šermuļiem nav iespējams lasīt Poļinas Žerebcovas grāmatu"Smalkais sudraba pavediens"(izdevniecība"Jumava",2016.g.),kurā ar aculiecinieces tiešumu un sāpēm stāstīts par pirmo un otro Čečenijas karu pret "nepaklausīgo''Krievijas federācijas republiku.Uzbrūkošā armija ar visu savu militāro varenību sabumbo slimnīcas,skolas, nogalina un spīdzina šīs republikas civiliedzīvotājus. Atkal un atkal apstiprinās patiesība,ka pa zemi staigā cilvēki un,diemžēl,arī necilvēki.Un arī kārtējo reizi par sevi atgādinošais skumjais fakts,ka visas mūsu civilizācijas pēdējo2000.gadu ilgajā vēsturē pasaule bez kara ixtikusi vien...nepilnus simts gadus. Ēriks Kūlis.
Otrdiena, 12 septembris 2017 10:03

Juris Lorencs par Nika Bostroma grāmatu Superintelekts

Written by
Visumā vajadzētu būt milzum daudz saprātīgu civilizāciju, mēs joprojām neesam saņēmuši nevienu signālu no tām. Viens no paradoksa izskaidrojumiem- nonākot zināmā attīstības stadijā, jebkura civilizācija izgudro mākslīgo saprātu, kas vēršas pret savu radītāju un to iznīcina. Uz šo brīdinājumu fona ceļu pie latviešu lasītājiem ļoti savlaicīgi sāk profesora Nika Bostroma grāmata "Superintelekts. Attīstības ceļi, riski, stratēģijas". Bostroms nav visai parasts cilvēks, jo uzskata, ka cilvēce, iespējams, ir datora simulācijas auglis, bet apkārtējā realitāte patiesībā ir virtuāla. Patlaban 44 gadus vecais zviedrs ir Oksfordas universitātes Cilvēces nākotnes institūta (Future of Humanity Institute) direktors. Šis institūts pēta cilvēces pastāvēšanas riskus modernajā laikmetā, starp kuriem mākslīgais saprāts ir pašā pirmajā vietā. Bīstamāks par atomkaru, epidēmijām, klimata izmaiņām, badu un nanotehnoloģijām.Bet tagad par pašu "Superintelektu". Vispirms tā ir izglītojoša grāmata, derīga katram, kurš interesējas par moderno zinātni, datoriem, tehnoloģijām, "jauno ekonomiku". Tā stāsta par to, kāds varētu un kādam vajadzētu būt mākslīgajam saprātam jeb "superintelektam". Grāmata skar arī zinātnes progresa (šķietamā progresa?) ētiskās, pat filozofiskās puses. Lasot to, mēs varam labāk ieraudzīt, kā tehnoloģijas jau paspējušas mainīt cilvēku un turpina to darīt joprojām. Bet tas nozīmē, ka tā ir viena no tām vērtīgajām grāmatām, kas mums palīdz ja ne labāk, tad gudrāk dzīvot gan.