Grāmatnīca Jumava



Juris Lorencs par Nika Bostroma grāmatu Superintelekts

Visumā vajadzētu būt milzum daudz saprātīgu civilizāciju, mēs joprojām neesam saņēmuši nevienu signālu no tām. Viens no paradoksa izskaidrojumiem- nonākot zināmā attīstības stadijā, jebkura civilizācija izgudro mākslīgo saprātu, kas vēršas pret savu radītāju un to iznīcina. Uz šo brīdinājumu fona ceļu pie latviešu lasītājiem ļoti savlaicīgi sāk profesora Nika Bostroma grāmata "Superintelekts. Attīstības ceļi, riski, stratēģijas". Bostroms nav visai parasts cilvēks, jo uzskata, ka cilvēce, iespējams, ir datora simulācijas auglis, bet apkārtējā realitāte patiesībā ir virtuāla. Patlaban 44 gadus vecais zviedrs ir Oksfordas universitātes Cilvēces nākotnes institūta (Future of Humanity Institute) direktors. Šis institūts pēta cilvēces pastāvēšanas riskus modernajā laikmetā, starp kuriem mākslīgais saprāts ir pašā pirmajā vietā. Bīstamāks par atomkaru, epidēmijām, klimata izmaiņām, badu un nanotehnoloģijām.Bet tagad par pašu "Superintelektu". Vispirms tā ir izglītojoša grāmata, derīga katram, kurš interesējas par moderno zinātni, datoriem, tehnoloģijām, "jauno ekonomiku". Tā stāsta par to, kāds varētu un kādam vajadzētu būt mākslīgajam saprātam jeb "superintelektam". Grāmata skar arī zinātnes progresa (šķietamā progresa?) ētiskās, pat filozofiskās puses. Lasot to, mēs varam labāk ieraudzīt, kā tehnoloģijas jau paspējušas mainīt cilvēku un turpina to darīt joprojām. Bet tas nozīmē, ka tā ir viena no tām vērtīgajām grāmatām, kas mums palīdz ja ne labāk, tad gudrāk dzīvot gan.